Var laiskoties ezera vai jūras krastā, bet var vienlaikus apskatīt senu muižu un veldzēties šīs muižas dīķī ar gleznainajiem skatiem.
Vasara ir atvaļinājumu un ceļojumu laiks, kad kopā ar ģimeni vai draugiem ļaujamies patīkamai un jautrai atpūtai no visa gada garumā sakrātās spriedzes un noguruma. Taču ne vienmēr vajag skaistos iespaidus meklēt tālumā. Mēs pat nenojaušam, kādas pērles ir tepat līdzās! Par to pārliecinājās arī «Zemgales Ziņas», piedaloties «Drošas braukšanas skolas» un «Statoil Fuel & Retail Latvia» rīkotajā ekorallijā, kura maršruts bija Rīga–Baldone–Brukna–Mežotne–Saulaine–Rundāle–Augstkalne–Jelgava–Rīga. Kopējais maršruta garums – aptuveni 300 kilometru. «Zemgales Ziņas» braucienā pievārēja precīzi 303 kilometrus. Protams, nav obligāti ceļojumu sākt un pabeigt Rīgā, taču varbūt kādam šis maršruts būs kā iedvesma apceļot savu novadu, kas patiesībā ir gana plašs un slēpj sevī daudzas pērles. Izrādās, tepat Zemgalē ir muižas un pilis, kuru glabāto noslēpumu līdz galam atklāt laikam iespējams, tikai vēlreiz tur atgriežoties. Skaidrs, ka vienas dienas laikā nav iespējams apskatīt visus septiņus objektus, taču ikviens no tiem ir vērts, lai brīvu dienu veltītu pils vai muižas un to apkārtnes apskatei. Otra iespēja – atvēlēt šādam ceļojumam divas vai pat trīs dienas. Īpašu eksotiku mīlošajiem pat iesakāms pamēģināt mūsdienās nu jau ekstrēmu ceļošanu – atteikties no globālās pozicionēšanas sistēmām (jeb, vienkārši sakot, no GPS ierīcēm) – un izmantot vecos labos paņēmienus: karti un vietējo iedzīvotāju padomus. Būs daudz interesantāk un aizraujošāk. Turklāt ir patīkama sajūta, kad uz ceļa sastapts pavisam svešs cilvēks labprāt palīdz otram svešiniekam atrast ceļu. Tātad – cilvēciskais faktors nav izmiris. Mēs joprojām esam gatavi viens otram izpalīdzēt!
Mercendarbes (arī Mencendorfa, Mencendarbes) muiža Baldonē
Mercendarbes muižas kungu māja celta 18. gadsimtā. 1914. gadā (citos avotos minēts 1916. gads) ēkai uzbūvēja otro stāvu. Īpaši vērtīgas ir 18. gadsimta otrās puses rokoko ārdurvju vērtnes, kas tika restaurētas 2001. gadā. Līdz 18. gadsimta otrajai pusei Mercendarbes muiža piederēja Kurzemes hercogam Pēterim Bīronam. 1786. gadā muižu līdz ar tai piederošajām zemēm un ezeriem par 31 000 dālderu nopirka Baldones baznīcas priekšnieks un arī draudzes deputāts bruņniecības landtāgos barons Frīdrihs Georgs fon Līvens (1748–1800). No 1840. līdz 1881. gadam muižu pārvaldīja Karloss fon Līvens, 1882. gadā – viņa sieva Nadīne Kaževņikova, bet pēc viņas nāves – dēli Aleksis un Aleksandrs fon Līveni. Karloss fon Līvens muižā saimniekoja līdz repatriācijai Pirmā pasaules kara laikā, tomēr saglabāja īpašuma tiesības līdz pat 20. gadsimta agrārajai reformai. Muižā ir darbojies sociālo pakalpojumu centrs un bērnunams. Kā informēja muižas pārstāve Zane Ulmane, tagad muižā tiek izmitināti tūristi, notiek novada mēroga pasākumi un arī privāti pasākumi.
Bruknas muiža
Iecavas krastā esošā Bruknas muižas pils celta 18. gadsimta trešajā ceturksnī, pārbūvēta 19. gadsimta vidū. Līdz mūsdienām saglabājusies daļa no koka apdares, dažu logu ailu slēģi un misiņa durvju viras. Autentiskas ir vītņveida koka kāpnes, kas ved uz muižas otro stāvu. Bruknas muižas ansamblī iekļaujas arī divas klētis un kūts.
Līdz Latvijas agrārajai reformai 1920. gadā Bruknas muiža piederēja vācbaltiešu Korfu dzimtai. No 1919. līdz 1966. gadam muižas kungu mājā atradās pamatskola. Pēc skolas slēgšanas kungu mājas pārbūves darbi saistījās ar virkni aizmūrētu durvju ailu un starpsienu izbūvi, lai ēku pielāgotu atsevišķu dzīvokļu iekārtošanai.
Pašlaik muižas ansamblī darbojas sabiedriska organizācija «Kalna svētību kopiena», kas rūpējas arī par ēku atjaunošanu. Bruknas muižas priekšā izveidots renesanses laika dārzs, kur katru gadu tiek rīkoti Renesanses svētki un mākslas plenēri.
Mežotnes pils
Mežotnes muižas vēstures pirmsākumi meklējami hercoga Jēkaba laikā 17. gadsimta vidū. Vēlāk, 1795. gadā, Krievijas ķeizariene Katrīna II Mežotnes muižu nodeva mūža lietošanā savu mazbērnu audzinātājai Šarlotei fon Līvenai, kurai vēlāk piešķīra grāfienes titulu. Šarlote fon Līvena tagadējās Mežotnes pils ēkas celtniecību sāka 1797. gadā pēc itāļu arhitekta Džakomo Kvarengi projekta. Pils celtniecību vadīja sakšu izcelsmes arhitekts Johans Georgs Ādams Berlics. Darbi tika pabeigti 1802. gadā, iekšējā apdare – 1817. gadā Šarlotes Līvenas jaunākā dēla Johana laikā. Pie pils jau 18. gadsimta beigās reizē ar tās celtniecību sāka veidot angļu stila ainavu parku ar plašu laukumu ēkas priekšā un labu apkārtnes pārskatāmību. No pils redzama Lielupe un tās otrs krasts ar atsevišķām stādītu koku grupām. Parkā bija arī paviljoni. 1920. gada agrārās reformas gaitā firsts Anatols Līvens Mežotnes pils īpašumu zaudēja. No 1921. gada līdz 1944. gadam pilī darbojās lauksaimniecības skola. Otrā pasaules kara gados pils ēkas daļēji sagrāva. 1958. gadā Mežotnes Selekcijas un izmēģinājuma stacijas gādībā tika sākta pils restaurācija. Pils atjaunošana pabeigta 2001. gadā.
Kaucmindes pils Saulainē
Kaucmindes pils jeb muižas pirmsākumi tiek saistīti ar 1469. gadu, kad ordeņa mestrs Johans fon Mengdens-Osthofs izlēņojis Andreasam Ksaveram zemesgabalu, kas atrodas pašreizējās muižas zemēs. 1527. gadā mestrs Volters fon Pletenbergs izlēņoja vēlākās Kauces muižas zemesgabalu, kas saukts Ibittenland, Tomasam Benekenam. 17. gadsimtā Kaucminde pievienota Īslīcei, un līdz 18. gadsimta beigām šiem īpašumiem pievienoja Ezeres, Dzirkalnes un Jauno muižu. No 16. gadsimta sākuma līdz 1753. gadam Kaucmindes un pārējo muižu īpašnieki bija fon Šultes dzimta. 1753. gadā Īslīci un Kaucmindi nopirka E.J. fon Šepings. 18. gadsimta vidū viņa meita apprecējās ar Krievijas armijas majoru baronu Pēteri fon der Pālenu un līdz 1920. gadam muiža bija fon Pālena dzimtas īpašums. Pils kopā ar stalli un klēti tapa ap 1780. gadu agrīnā klasicisma stilā, domājams, pēc arhitekta S.Jensena projekta. Laidars un kalpotāju ēkas uzbūvētas kompleksa vienā malā pie ceļa. Pili ar apkārtējām ēkām vienotā puslokā apvienoja no 1909. līdz 1912. gadam pēc L.Reinīra projekta, uzbūvējot caurbrauktuves starp ēkām. 1923. gadā pili un daļu muižas saimniecības nodeva jaundibinātai Kaucmindes Mājturības skolai, kur galvenokārt saimnieku meitas mācījās rokdarbus, virtuves un galda kultūru, lopkopības, dārzkopības un pat zemkopības vadīšanu. Pili ieskauj divi dārzi: viens regulārais dārzs, ko veidojis dārznieks K.Savickis 1780. gados, bet otrs ir ainavu parks, kas tapis laika posmā no 19. gadsimta sākuma līdz 19. gadsimta vidum un aptver Kauces upītes gravu. Diemžēl tagad Kaucmindē paveras nožēlojams skats, jo par agrāko spozmi liecina vairs tikai šajā vietā vēl aizvien jūtamā aura, kas ļauj iztēloties to, cik skaits šis ēku komplekss ar tam piegulošo parku būtu, ja kāds apžēlotos par postā ejošo īpašumu. Ideāla vieta pansijai pilī!
Rundāles pils
Grāfs Ernsts Johans Bīrons Rundāles muižas kompleksu nopirka 1735. gada 26. jūnijā. Tā paša gada augustā Kurzemē ieradās Krievijas galma arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli. Rundāles pili būvēja divos periodos. Pirmais ilga no 1736. līdz 1740. gadam. 1736. gada 24. maijā tika ielikts pils pamatakmens. Otrais būvperiods ilga no 1762. līdz 1770. gadam. Pils interjeru stuka dekoratīvo apdari no 1765. līdz 1768. gadam veica Berlīnes tēlnieks un stuka marmora meistars Johans Mihaels Grafs ar brigādi. Griestu gleznojumus izpildīja itāļu gleznotāji no Pēterburgas Frančesko Martini un Karlo Cuki. Regulārā franču stila dārza ierīkošana sākta 18. gadsimta vidū. Pils vairākkārt remontēta 19. gadsimtā.
Pēc agrārās reformas 1920. gadā tajā ierīkota pamatskola, bet trīsdesmitajos gados pils nonāca Valsts vēstures muzeja rokās, kas bija iecerējis izveidot pilī baznīcu mākslas nodaļu. Uz pili atveda eksponātus – baznīcu iekārtu priekšmetus, no kuriem daļa tika sabojāta pēckara laikā, kad pilī ierīkota graudu glabātuve. Tie veidoja pamatu baznīcu mākslas ekspozīcijai Rundāles pilī. Pēc Otrā pasaules kara Rundāles pilī bija skola. 1965. gadā ar Latvijas Ministru Padomes lēmumu «Par pils ansambļa restaurāciju» sākās Rundāles pils ceļš uz patstāvīga muzeja statusu. Galīgais lēmums tika pieņemts 1971. gadā, bet 1972. gadā izveidots patstāvīgs muzejs. Pirmais muzeja direktors bija Laimonis Liepa. Kopš 1975. gada muzeja direktors ir Imants Lancmanis.
Mežmuižas pils Augstkalnē
Mežmuižas pils celta 19. gadsimta vidū firstiem Līveniem, iespējams, pēc arhitekta Dīces projekta ķieģeļu neogotikas stilā. Pils zāles interjers izceļas ar neorokoko stilā veidotu plastisko griestu un sienu apdari. Veidojumi gatavi importēti no Eiropas un iestrādāti interjerā, par ko liecina gan to perfektais izpildījums, gan precīzā stilizācija. 1950. gados pili nedaudz pārbūvēja. Pie pils virzienā uz dīķi veidots dārzs un tālāk ainavu parks ar plašām skatu perspektīvām pāri dīķim. Kopš 1954. gada pilī ir Augstkalnes vidusskola. Šķiet, šī ir pati skaistākā vieta Latvijā, kur vietējiem bērniem ir iespēja mācīties, jo gleznainais skats, kas paveras no pils jeb tagad skolas logiem, nevar atstāt vienaldzīgu nevienu. Te, starp citu, karstā vasarā ekskursantiem ir lieliska iespēja ļauties veldzējošai peldei dīķī.
Jelgavas pils
Lielupes krastā esošās Jelgavas pils vēsture aizsākās 1738. gadā, kad pēc Ketleru dinastijas pēdējā hercoga Ferdinanda nāves par jauno Kurzemes–Zemgales valdnieku ievēlēja Ernestu Johanu Bīronu (1690–1772) – Krievijas ķeizarienes Annas Ivanovnas favorītu. Lai pasvītrotu hercogu dinastijas maiņu Kurzemē, Ernests Johans nolēma jauno rezidences pili būvēt iepriekšējās hercogu rezidences – 14. gadsimta celtās Livonijas ordeņa pils vietā. Veco Jelgavas pili tā paša gada rudenī uzspridzināja un nojauca, lai atbrīvotu vietu jaunceļamajai.
1738. gada 14. jūnijā tika likts jaunās pils pamatakmens un sākti būvdarbi. Pils celtniecība norisinājās divos posmos: 1738.–1740. un 1763.–1772. gadā. 1740. gada rudenī visi trīs pils korpusi bija uzmūrēti un centrālajiem jau sākti iekštelpu apdares darbi. Pārtraukums pils būvdarbos iestājās pēc hercoga Ernesta Johana aresta 1740. gada 20. novembrī Pēterburgā un vēlākās trimdas. No Jelgavas uz Pēterburgu aizveda hercogam konfiscētos būvmateriālus, apdares materiālus, krāsnis, logus un daudzus citus priekšmetus, kurus Rastrelli izmantoja Pēterburgā piļu celtniecībā.
Pēc hercoga restitūcijas 1762. gadā varēja sākt pils atjaunošanu un būvdarbus pabeigt. 1764. gada pavasarī finansiālās grūtības un darba spēka trūkums bija par pamatu tam, ka tikai 1772. gada 8. decembrī hercogs Ernsts Johans varēja pārcelties dzīvot savā jaunajā rezidencē, bet pils iekšējā apdare turpinājās vēl ilgi pēc tam. 1788. gadā nodega pils Ziemeļu korpuss un puse no centrālā korpusa.
Jelgavas pils ir lielākā baroka laika celtne Baltijā, kuras majestātiskumam blakus stāv vien Rundāles pils Bauskas apkārtnē un Ziemas pils Sanktpēterburgā. Kopš 1963. gada Jelgavas pilī atrodas Latvijas Lauksaimniecības universitāte, un tā ir vienīgā universitāte valstī, kas izvietota pilī. ◆
* Izmantota informācija no Latvijas Nacionālās bibliotēkas interneta vietnes www.zudusilatvija.lv, Latvijas Lauksaimniecības universitātes, interneta resursi.
