Varētu jau arī pajautāt: «Vai viegli būt nodarbinātam?» Uz šādu un vēl daudziem citiem jautājumiem mēģināts atbildēt apjomīgā socioloģiskā pētījumā par darba tirgus tendencēm Zemgalē.
Varētu jau arī pajautāt: “Vai viegli būt nodarbinātam?” Uz šādu un vēl daudziem citiem jautājumiem mēģināts atbildēt apjomīgā socioloģiskā pētījumā par darba tirgus tendencēm Zemgalē. Šoreiz pētītāji nebija vietējie gudrinieki, bet gan socioloģijā atzītas galvaspilsētas autoritātes profesora Roberta Ķīļa vadībā. Aptaujāti dažādu vecumu, dzimumu, profesiju darbinieki un tie, kuriem darba nav tikai pagaidām vai arī kuri pēc skolas beigšanas to nav varējuši atrast. Aptaujātie dzīvo ne tikai Jelgavā un rajonā, bet arī kaimiņos – Bauskas un Dobeles rajonā.
Ja ir darbs, tad vairs nav nozīmes, vai mītam laukos vai pilsētā. Vairumam strādājošo mēneša ienākumi svārstās starp 120 un 190 latiem. Nākamā lielākā grupa ir ar ienākumiem ap simts latu mēnesī. Līdzīgs ienākumu līmenis ir arī pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, tāpēc varam nebūt nedz pārāk noskumuši, nedz priecīgi. Izņēmums varētu būt vienīgi galvaspilsētā mītošie, kam vidējo ienākumu latiņa ir pārdesmit latu augstāka. Vienīgā atšķirība starp strādājošajiem laukos un pilsētā ir vidējās darba nedēļas ilgums. Pilsētnieki Zemgalē algotu darbu strādā gandrīz divas stundas ilgāk nekā laucinieki – attiecīgi 43 un 41 stunda nedēļā.
Pētījuma tālākās sadaļas vairāk ir balstītas uz subjektīviem personīgo zināšanu un sajūtu pierakstiem. Domājams, tieši šajā sadaļā rodams vecumvecā sakāmvārda par stāvošo akmeni, zem kura ūdens netek, kārtējais apstiprinājums. Veids, kā varētu iegūt labāk atalgotu darbu – ar paša centību, atbildības izjūtu un disciplinētību, bezdarbniekiem šķitis mazāk nozīmīgs nekā tiem, kam ir pastāvīgs darbs. Viņiem arī šķita, ka gadījumā, ja viņi dzīvotu pilsētā, darbu atrast būtu daudz vienkāršāk. Pretēju viedokli pauduši tie, kuriem ir darbs. Dzīvesvieta viņiem nešķiet būtiska. Galvenie priekšnosacījumi laba darba sameklēšanai ir izglītība, valodu zināšanas, mērķtiecīga uzcītība. Citiem vārdiem, katrs pats ir savas laimes kalējs. Turklāt bez darba esošie uzskata, ka viņu nelaimēs mazāk vainojami paši, vairāk tie ir ārējie faktori, ieskaitot likteņa pirkstu, un situācija, kas ietekmē darba atrašanu. Cilvēki bez darba uz jautājumu par iemesliem, kas viņiem liedz iegūt labi atalgotu darbu, minēja piemērotas izglītības trūkumu, vecumu, dzīvesvietas attālumu, taču nemaz negrib atzīt atbildības izjūtas trūkumu un nedisciplinētību.
Domājams, zināms šoks bija atbilde uz jautājumu par apstākļiem, kas palīdzētu iegūt labi atalgotu darbu. Par vismazāk svarīgu daudzi atzina mācību kursu apmeklēšanu, tie viņu situāciju maz spētu mainīt. Kaut gan, no otras puses, to nevajadzētu arī absolutizēt un tagad pret izglītības centriem izturēties kā nevajadzīgiem “iestādījumiem”.
Aptauja gan vēlreiz apstiprināja veco patiesību, ka personiskie sakari laba darba sameklēšanā joprojām nav mazsvarīgs faktors. Vairumā gadījumu tas izrādījies izšķirošais apstāklis. Tomēr nedaudz uzmanīgu dara tas, ka gan tiem, kuriem ir darbs, gan bezdarbniekiem gandrīz pēdējā vietā materiālā stāvokļa uzlabošanā bijusi valsts un reģiona ekonomiskā stāvokļa uzlabošanās, lielāks valsts atbalsts darba iegūšanā un veiksmīga apstākļu sakritība. Pēdējā vietā ir paša uzņēmību. Vai nešķiet, ka esam pārāk lieli fatālisti, kas lemšanu par savu likteni mēģina uzlikt citu pleciem? Domājams, tieši šis pētījuma secinājums liek mums aizdomāties.
