Par labiem bērniem un mazbērniem man nekā pārāka nav, saka jelgavniece Mērija Upeniece. Nekādu audzināšanas noslēpumu viņas rīcībā nav.
Par labiem bērniem un mazbērniem man nekā pārāka nav, saka jelgavniece Mērija Upeniece. Nekādu audzināšanas noslēpumu viņas rīcībā nav. Pats galvenais, jāprot bērnu nostādīt līdzīgu sev. Nekliegt, nebļaut, bet pateikt, kāpēc to vai to nedrīkst. Arī mans tēvs un māte ne uz mani, ne brāli nav pacēluši balsi. Ar brāli mēs neesam nevienu naidīgu vārdu pārmijuši, mantu, māju un zemi esam izdalījuši. Vienmēr visā esam dalījušies, stāsta staltā kundze.
Sāpīgākā jaunības lieciniece
Sešpadsmit gadus Mērijai Upeniecei nācies pavadīt Sibīrijā, galvenokārt Igarkā. Tur viņa nokļuva 15 gadu vecumā. Ja vien kāda varā būtu dzīvi mainīt, Tērvetes meitene ne par kādu cenu ko tādu savā mūžā negribētu pieredzēt. Vēl tagad reizēm viņa atgriežas pie domām «kā būtu, ja būtu». Kā būtu, ja viņa, toreiz Jelgavas 2. vidusskolas skolniece, tajā liktenīgajā jūnija dienā nebūtu atbraukusi mājās brīvdienās? Kā būtu, ja tēvs un māte nākamajā dienā nebūtu labprātīgi ieradušies pie vilciena sastāva? (1941. gada 14. jūnijā māte bijusi Rīgā, bet tēvs devies uz Glūdas aerodromu vest granti.) Bez vecākiem izvestiem bērniem Latvijā esot ļauts atgriezties ātrāk…
Katorga par gabalu maizes
Briesmīgie apstākļi un smagais darbs, lai nopelnītu gabalu maizes, nav aizmirsts un piedodams. Pēc Mongolijas pierobežā pavadītā gada pārējos gadus viņi kopā ar māti un brāli (tēvs no ģimenes šķirts) vergojuši Igarkas apkaimes ezeros zvejojuši un sālījuši zivis. Sākumā izsūtīto tūkstošus sagaidījusi tikai viena baraka, tāpēc mitinājušies teltīs. Bads milzīgs. Līdz ar ierašanos katram par kaut kilograma zivs piesavināšanos bija jāparakstās par gadu cietumsoda bez jebkādas tiesas. Mēģinājumi slēpt zivis biksēs bijuši neveiksmīgi, jo visi izčamdīti. Strādājot kāda mazāka zivs likta kabatā. Otrā kabatā sāls. Pēc sasalšanas zivs pa gabaliņam lauzta nost, mērcēta sālī un ēsta. Maizes deva aprēķināta atkarībā no nodotajām zivīm vai no metrīgajā ledū izcirsto caurumu skaita (norma desmit caurumi dienā). Vēlāk iztika kļuvusi vieglāka. Skarbajā klimatā mēģināta pat kartupeļu audzēšana.
Briesmīga bijusi sāls nešana uz ezeru, kur notikusi zveja. Plecā likti 22 kilogramus smagi maisi un mērots vairākus desmitus kilometru garš ceļš pa pusotru metru un vēl dziļāku sniegu. Ja cilvēks to spēja, dienā saņēma 700 gramu maizes. M.Upeniecei vēl tagad uz pleciem palikušas striķu pēdas. 25 kilometri Sibīrijas mērogiem bijis ļoti tuvs attālums. Par pierastu atzīts arī reizes četras lielāks.
Par sīkstumu skaļi nerunāja
Par tādām lietām kā sīkstums, izturība tolaik skaļi neviens nerunāja.
Nečīkstējām, dzīvojām katrai nākamajai dienai bez nākotnes, cerēdami, ka varbūt kādreiz… stāsta M.Upeniece. Sādžā sadzīvojām 13 tautību.
Ar katru gadu, kas attālināja no kādreizējām noskaņām, cerības kļuva klusākas. Un tomēr. Ar jaunu spēku tās pieņēmās pēc Staļina nāves. Hruščovs, izsūtītos pēc tautībām šķirodams, sāka laist mājās. Sākumā Pievolgas vāciešus, Ļeniņgradas somus, kalmikus… Latvieši pirms lietuviešiem bija priekšpēdējie.
Mērija Upeniece Zemgalē pārbrauca 1957. gadā ar diviem puikām pie rokas. Jurim bija vienpadsmit, Vitālijam pieci. Visa mantība maisā un no finiera sanaglotā koferītī.Kurā stacijā izkāpt? Pilnīgi vienalga.
Bija tādi, kas negribēja pazīt
Sākumā viņi apmetās pie vecas radu tantes, kas Kroņaucē iedeva istabu. Tad sāka darboties noteikumi, kas paredzēja piešķirt telpas dzīvošanai tiem izsūtītajiem, kas atgriezušies atpakaļ savā pusē. Tā M.Upeniece nonāca kādreizējās lielsaimnieka mājas istabā netālu no tēva mājām. Slauca 16 govis Kroņauces sovhozā.
Tad ziņa par viņas atgriešanos nākusi ausīs tēva karabiedram Zeltiņam no Pirmā pasaules kara laikiem, kurš tobrīd bijis lielā činā MTS priekšnieks. Pēc viņa uzaicinājuma domājusi, ka sūtīs atpakaļ uz Sibīriju. Bet uzņemšana bijusi laipna, viņai jautāts par vēlamo dzīvesvietu. Tā M.Upeniece nonākusi Viestura Gredzena vadītajā Tērvetes kolhozā un sākusi lauzīties grāmatvedības lietās. Tā līdztekus cilvēkiem, kas viņu pēc atgriešanās vairs negribējuši lāgā pazīt, iepazīta izpalīdzība. Pēc Tērvetes strādājusi veikalā Krimūnās, vēlāk Jelgavā. 1962. gadā par viņas darbavietu kļuvis Jelgavas autobusu parks, kur ar piecu gadu pārtraukumu nostrādāts līdz 1992. gadam.
Tikai ne lūgties un zemoties
No Sibīrijas Mērija atgriezās viena ar dēliem. Tur cilvēkus ne kāds laulāja, ne šķīra. Sūtot uz ezeriem, neviens neskatījās, vai tas ir ģimenes cilvēks, vai viņam ir bērni… Reizēm ar tuviniekiem saredzēšanās notika pēc ilgu mēnešu prombūtnes. Ar bērnu tēvu, kādreizējo ventspilnieku, kopdzīve neizdevās. Viņš galu galā apprecēja kādu vācieti no toreizējās Ļeņingradas. Bija pārdzīvojumi, bija asaras, bet mūždien Mēriju pavadījis arī iekšējais lepnums, kas liedzis zemoties. Pielāgoties jā, bet tikai ne lūgties un pazemoties. Kad nav, lai nav.
Priekšzīmīga saimniekošana
Īsti zemgalisku lepnumu M.Upeniece smēlusies vectēva celtajās Tērvetes «Puntēs» un 58 hektāru lielajā saimniecībā, kur strādājuši divi algoti puiši un meitas, jo tēvs, kā jau virsnieks, bijis sabiedriski aktīvs cilvēks. Arī māte bijusi aizsardžu pulciņa priekšniece. Trīsdesmitajos gados aizsargi noteica valsts sabiedrisko dzīvi.
1938. gadā prezidents Guntis Ulmanis «Puntēm» kā priekšzīmīgai saimniecībai un tēvam par nopelniem Pirmajā pasaules karā uzdāvinājis jaunu māju. Tā gan nav bijusi domāta saimniekiem, bet strādniekiem. Māja uzcelta turpat netālu no vecās un atšķirībā no saimnieku mājas saglabājusies vēl šodien.
Liecinieki uzjundī atmiņas
Kad ārdīta vecā māja, pie skursteņa uzietas smiltīs ieraktas trīsdesmito un vēl agrāku gadu fotogrāfijas. Tā M.Upeniece arī šodien var nodoties padsmitnieces gadu dokumentētiem notikumiem. Pirmajam gājienam uz Operu, toreizējās Zemes bankas jubilejai, aizsardžu organizēto mājturības kursu pasākumiem.
Kāds M.Upenieces skolas gadu sapnis saistās ar teātra spēlēšanu. Ar mācībām atšķirībā no brāļa Gunāra gājis visai viduvēji. Varbūt tāpēc tēvs ar māti norunājuši, ka meitai atstās saimniecību, bet dēls skolosies tālāk. Viņai pašai gan domas saistītas ar aktrises gaitām. Taču tas bija jau 1941. gads. Marta nogalē māja nacionalizēta un ģimene izmesta burtiski uz ceļa. Jūnijā sācies sāpju ceļš 16 gadu garumā.
Ar cieņu un pietāti pret otru
Ar vīru Laimoni M.Upeniece iepazinusies autobusu parkā. Nu kopā aizvadīti vairāk nekā trīs gadu desmiti. Pirmie pārmītie vārdi noritējuši ķircināšanās līmenī. Kāds šoferis garāmejot «skaļi domājis»: Redz’, citi sievas meklējumos puspasaules apskrien, bet man atsūtīja klāt… Pati nevarējusi saprast, ko gan tas nozīmē. Vēlāk noskaidrojies, ka abiem ir vienādi uzvārdi. Joki mijušies ar Laimoņa izpalīdzību Jelgavā dabūtās istabas iekārtošanā un malkas sagādē.
Kontakts ar abiem dēliem Laimonim radies it kā pats no sevis. Nav bijis ne ucināšanas, ne klēpī ņemšanas, vienīgi cieņa. Raksturā ideālu cilvēku nav, taču Laimoņa un dēlu attiecības raksturojamas kā saskanīgas, un Mērija bez liekuļošanas var teikt, ka kopdzīves gados nav pārmīts neviens ass vārds.
Nav nekā pārāka
Pašreiz labāku dzīvi nevaru iedomāties. Man neko vairāk nevajag, saka M.Upeniece.
Sirmajai kundzei sāpīgākais ir tuvinieku zaudējums. Tēvs un māte palika Sibīrijas saltumā. Šajās dienās pagājuši septiņi gadi kopš slimības mocīts aizsaulē aizgājis vecākais dēls Juris.
Bet dzīve ir apmetusi jaunu loku un dzimtas gaitas turpina vēl viens Juris, Upenieku piecgadīgais mazmazdēls.
Viņai nav nekā pārāka par bērniem, mazbērniem un mazmazdēlu. Visi izauguši vai aug par krietniem cilvēkiem. Dēlam Vitālijam enerģijas lauvas tiesu paņem darbs firmā «Signum». Vakara un brīvdienu stundas paiet, ierīkojot un aprīkojot jaunuzcelto māju Kārniņos. Arī abi mazdēli Ilmārs un Andris pēc izietās prakses pēc vecāsmātes domām māju būvē nu būšot īsti profesionāļi.
Neraugoties uz aizņemtību un pārslodzēm, Vitālijs vai ik nedēļu tomēr atlicinot laiku muzicēšanai un ansamblim «OPUS C». Muzicēšana un dziedāšana ir arī M.Upenieces brāļa Gunāra un viņa pēcteču ģimenēs. Tā ir arī neatņemama sastāvdaļa savstarpējos saietos.
