Dāvis Beitlers ir ceļā uz Kalnciema muzeja akreditāciju un lūko pēc iesāktā turpinātājiem.
Ar Dāvi Beitleru tiekamies Mencendorfa namā, kas ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja filiāle. Galvenajā muzejā viņš pilda vēsturnieka un pētnieka pienākumus. “Tieku dēvēts par Mencendorfa nama draugu, un pats sevi arī par tādu uzskatu. Šeit ir ļoti jauka atmosfēra,” teic Dāvis. Tomēr vēsture nav vienīgā viņa aizraušanās – liela vieta jaunieša dzīvē ir arī mūzikai, dzimtās puses – vēsturiskā Kalnciema pagasta – novadpētniecībai, novembrī jau 11. gadu norisinājās Dāvja rīkotais Kalnciema novadnieku saiets, viņš ir vairāku grāmatu autors, bet augustā pirms jubilāra 25. dzimšanas dienas turpat Mencendorfa namā tika atklāta viņa gleznu izstāde, kas nebūt nav pirmā. Kā to visu var pagūt? Uz to arī pašam Dāvim atbildes nav.
Paņēma visu roku
Dāvja interesi par vēsturi rosinājusi 8. klasē izvēlētā zinātniski pētnieciskā darba tēma par Kalnciema muižas vēsturi. Šķitis interesanti noskaidrot, kāpēc Kalnciems tagad atrodas tur, kur atrodas, un kāpēc ne tur, kur bijis daudzus gadu simtus. “Tā jau saka – iedod velnam mazo pirkstiņu, un viņš paņems visu roku. Ja tu sāc rakties un tā lieta interesē, sāk nākt arī materiāli. Ļoti organiski izauga iecere, ka to visu nākotnē vajadzētu nostiprināt muzeja veidolā,” stāsta Dāvis, kura dzīve šodien rit starp Valgundes pagasta Tīreļiem, kur atrodas ģimenes mājas, Jelgavu un Rīgu.
2016. gadā Valgundes pagasta “Ārsta mājā”, kur atrodas Tīreļu ciema bibliotēka, Dāvja veidotā agrākā Kalnciema pagasta (beidza pastāvēt 1979. gadā) vēstures ekspozīcija un arī aktivitāšu centrs, darbojas sabiedriska organizācija – Kalnciema pagasta muzeja biedrība – un tās struktūrvienība muzejs, kuru iecerēts tuvāko dažu gadu laikā akreditēt un par kura izveidi doma bijusi jau iepriekšējām paaudzēm. “Muzejs aptver vēsturiskā Kalnciema pagasta teritoriju (tā ir mūsdienu Valgundes pagasta ziemeļu daļa un arī neliela daļa no tagadējā Kalnciema pagasta). Vēsturiskais Kalnciems ir sašķelts teritoriālo reformu gaitā, bet kultūrvēsturiski tā ir ļoti interesanta vienība,” stāsta Dāvis.
Vēl daudz pētāmā
“Ļoti žēl, ka Jelgavas novadā, kas nav mazs, neviens pagasts nav izveidojis valsts atzītu muzeju. Esmu iepazinies ar brīnišķīgām kolekcijām Zaļeniekos, tāpat Līvbērzē un Sesavā. Tas tomēr ir specifiski – viss jāveic pēc zināmām prasībām, atbilstoši Kultūras ministrijas priekšrakstiem. Mana trīs gadu darba pieredze Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā tīri metodiski ir ļoti labs pamats muzeja izveidei. Nu jau 11 gadu ir iets uz šo statusu, ceru, ka iesāktais vainagosies panākumiem,” tā vēsturnieks. Muzeja akreditācija viņam ir savā ziņā sūtība, lai vietējās bagātības tiktu celtas gaismā. Muzeja krājumā ir seni un vērtīgi dokumenti, iespieddarbi, rokraksti un fotogrāfijas, atsevišķi sadzīves priekšmeti. Etnogrāfisku priekšmetu gan ir mazāk, jo Kalnciema pagasts Pirmā pasaules kara laikā ticis pamatīgi nopostīts. “Vairāk nekā 95 procenti muzeja krājuma, kas ir kādi 4000 priekšmetu, ir oriģināli. Tas viss ir jānostiprina, un tam jābūt pieejamam tālākai pētniecībai. Lauks, ko vēl varētu un vajadzētu pētīt un dokumentēt, ir neaptverams. Šī puse ir ļoti interesanta Latvijas mērogā, ir daudz novadnieku, kas atstājuši savas pēdas Latvijas, Eiropas un pat pasaules mērogā.”
Dāvis priecātos, ja rastos domubiedri, kas būtu gatavi ar laiku muzeju pārņemt – šobrīd visam sāk pietrūkt laika. “Mana profesionālā darbošanās, kas saistīta ar muzejniecību un vēsturnieka darbu, tagad arī studijām doktorantūrā un muzicēšanu, vairāk saistīta ar Rīgu un Jelgavu. Tādēļ no savas dzimtās puses sanācis dabiski attālināties, bet muzeja akreditāciju vajadzētu novest līdz galam. Skatīsimies patiesībai acīs – ar novadpētniecību parasti nodarbojas vai nu pensionēti skolotāji, vai vietējie bibliotekāri. Varu vien uzteikt apkārtējās bibliotēkas – Kalnciema, Valgundes un Tīreļu bibliotēku – par to, kas jau paveikts. Muzeja krājuma atrašanās vietā būtu jābūt nemitīgi klātesošam darbiniekam. Pašreiz tā ir brīnišķīgā Vija Jansone, kas saimnieko Tīreļu bibliotēkā, kur rīkojam novadnieku saietus,” viņš spriež. Dāvim, kurš pašlaik ir Kalnciema pagasta muzeja biedrības vadītājs, nebūtu žēl gadu gaitā muzeju nodot kāda cita rokās, jo “ne jau mana labuma vairošanai vai vārda spodrināšanai tas veidots”. Savā disertācijā viņš pēta latviešu trimdas vēsturi, kas tāpat vienmēr interesējusi, uzsvaru liekot uz saimniecisko darbinieku lomu nacionālās pašapziņas uzturēšanā.
Māksla prasa atdoties pilnībā
Tikpat nozīmīga vieta kā vēsturei Dāvja dzīvē ir arī viņa mākslinieciskajai darbībai, kas sākusies pat agrāk. “Kopš sevi atceros, man vienmēr bijusi vēlme muzicēt, gleznot un rakstīt. Pēc vidusskolas varēju aiziet mākslas ceļu – iegūt arī akadēmisku izglītību mākslas jomā. Nedaudz nobiedēja šaubas, vai es tai varēšu atdot sevi pilnībā. Vienmēr esmu bijis tāds, kam vajag no visa pa druskai, paralēli darboties vairākos virzienos. Bet māksla, ja to izvēlas kā galveno ceļu, paņem tevi visu. Vari nokļūt virsotnē, bet vari arī neuzķert laikmeta pulsāciju un galvenās straumes un nebūt nekur. Vēsture tomēr šķita nedaudz stabilāka. Bet es neesmu izslēdzis iespēju Mūzikas akadēmijā studēt kompozīciju. Glezniecību iznācis pabīdīt mazliet tālākā plānā, kaut uz jubileju bija jāsarosās. Pēc piecu gadu dīkstāves ķēros atkal pie otas, paletes, naža un audekla,” atklāj mākslinieks.
Izstādē “Stūru stūriem tēvu zeme” bija skatāmas Latvijas ainavas. Līdz tam viņa darbi bijuši redzami 18 personālizstādēs Kalnciemā, Valgundē, Zaļeniekos, Jelgavā, Glūdā, Rīgā un citviet Latvijā. Glezniecībā akadēmisko izglītību Dāvis nav ieguvis un ir uzskatāms par autodidaktu, kuram gleznošanas gaitu sākumā padomu nav lieguši diplomētie meistari Elita Ābele, Ivars Klaperis un Gunārs Ezernieks – Dāvja pirmais zīmēšanas skolotājs Kalnciema vidusskolā.
Instrumenti saista kopš mazotnes
No mākslinieciskajām izpausmēm visvairāk laika šobrīd tiek veltīts mūzikai. No 2008. līdz 2010. gadam Dāvim bija izveidojusies sadarbība ar dziedoni Kārli Ārgali-Straumēnu, taču tad tā apsīka. Iestājās nosacīts klusuma periods līdz 2013. gadam, kad Dāvis tika uzaicināts Kalnciema–Klīves draudzē par ērģelnieku. “Līdz tam biju ticīgs cilvēks, kurš reizēm apmeklē baznīcu, šai draudzē iesvētīts, bet bez pastāvīga kontakta ar draudzi. 2009. gadā sāku ar to saistīties kā vēsturnieks, kad, iedvesmojoties no mākslas zinātnieces Valdas Vilītes grāmatas par Olaines Sv.Elizabetes baznīcu, man radās doma uzrakstīt par Kalnciema baznīcu. Tā es draudzē paliku. Tad mani paaicināja par ērģelnieku. Baznīcas mūzika ir kalpošana draudzei, pilnīgi šķirama no koncertdarbības, kaut bieži vien tās pārklājas,” tā mūziķis.
Muzikālo izglītību Dāvis ieguvis Jelgavas Mūzikas vidusskolā, kur mācījies akordeona spēli. Par savu skolotāju mūzikas kompozīcijā viņš uzskata Vilni Salaku. Daudz devis arī individuāls darbs un privātas konsultācijas.
Jau mazotnē, vēl pirms mūzikas skolas, Dāvi saistījuši mūzikas instrumenti – vispirms klavieres. Tad nākuši skolas svētrīti un skolēnu koris Kalnciema baznīcā, kas atrodas rokas stiepiena attālumā no Kalnciema vidusskolas. Tāpēc sastapties ar ērģelēm nebija sarežģīti, tur viņš tās iemīlējis. “Ērģeles ir ārkārtīgi sarežģīts instruments, jo vienlaikus ir jādomā daudzās līnijās – spēlēt ar vienu roku, otru roku, ar kājām, vēl reģistrus pārslēgt. Ja nav regulāras vingrināšanās iespēju, tas ir sarežģīti, bet kaut kā ir izdevies. Bieži sanāk aizstāt kolēģus citās baznīcās. Katras ērģeles ir citādas, gribot negribot tās ir ātri jāaptver. Latvijā ir maz pilnīgi restaurētu šo instrumentu, tāpēc vienmēr kaut kas iestrēgst, aizķeras, uzreiz jāreaģē,” skaidro mūziķis, piemetinot – ērģeļu skanējums ne ar ko nav salīdzināms.
Kalnciema baznīcas ērģeles ilgstoši bijušas bēdīgā stāvoklī, vairākus gadus klusēja. Šogad noslēgsies instrumenta restaurācijas galvenā kārta. “Tad tās skanēs labāk, nekā ir skanējušas pēdējos 50–60 gadus. Tuvākajos gados tiks atgādātas atpakaļ stabules, kas padomju laikā aizvestas uz citām baznīcām.” Dāvis priecājas, ka ne vien ērģeles, bet arī pats Kalnciema dievnams ir sācis atdzimt un paglābts no iznīcības. Kā būs ar draudzi, vai tā kuplināsies, rādīšot laiks. “Potenciāls šajā ziņā ir liels. Tagadējā Kalnciema pagastā un Valgundes pagastā ir pietiekami daudz cilvēku, kas sevi uzskata par ticīgiem. Jācer, ka vienkāršas lauku baznīcas šarms un tas, ka apkārt ir daudz pilsētu, piesaistīs cilvēkus,” spriež Dāvis. Ērģeles viņš nesen sācis spēlēt arī Bērzes draudzē.
Saplūst krastu balsis
Dāvja koncertdarbība atjaunojās 2017. gada rudenī, kad viņa vadībā izveidojās vokāli instrumentālais ansamblis “Krastu balsis”. Tajā sākotnēji darbojās dziedātājas no Kalnciema–Klīves un Jelgavas Sv.Vienības draudzes. Šobrīd ansamblis pastāv atsevišķi no draudzēm, izpilda gan garīgu, gan laicīgu mūziku. Lielāko daļu repertuāra veido Dāvja komponētas dziesmas ar latviešu dzejnieku vārdiem. Pērn valsts simtgadei veltītā koncertciklā apbraukāti dažādi Latvijas novadi un baznīcas, koncertējot, piemēram, Velēnas baznīcā, Smiltenes baznīcā, tāpat arī Rīgas Jaunajā Sv.Ģertrūdes baznīcā. “Liels prieks un gandarījums, kad koncertos lielākā daļa no manām melodijām ne vien sasniedz klausītāju, bet vismaz dažas arī iziet viņam cauri. Galvenais ir vienmēr sniegt pašu labāko un muzicēt, acīm mirdzot, nav svarīgi, cik aizpildīta ir zāle.”
Dāvis priecājas arī par savām dziedātājām. Ansamblī šobrīd ir sešas dāmas, kuras aktīvi piedalās koncertos, bet vēlmi pievienoties izteikušas vēl dažas. Vairākām dziedātājām ir muzikālā izglītība un ilggadēja pieredze teicamos koros. Ansambļa vadītājs uzteic solistes Irēnas Zaķītes darbīgumu talanta izkopšanā. “Krastu balsis” sadarbojas ar tenoru Jāni Kurševu, ar kuru tapusi kopīga programma.
Spēlējas ar valodu
Dāvja stāstījums rit viedi un raiti – kā no grāmatas. Savulaik viņš arī dzejojis, taču nu jau deviņus gadus neviens pants nav uzrakstīts – nav tādas iekšējas vajadzības. “Man patīk nodarboties ar vārdu, spēlēties ar valodu. Arī tos savus rakstus, kas ir tapuši uz zinātniskas bāzes, nekad nerakstu sausus, trafaretus, sastingušus. Tomēr tā nav arī tāda valoda un izteiksme, kas mērķēta uz ļoti lētu, virspusēju plašākas auditorijas piesaistīšanu. Vēlos, lai lasot cilvēks jūtas ieguvis zināšanas un vienlaikus var priecāties par teksta pašvērtību,” stāsta jaunietis.
Viņa spēli ar valodu var vērtēt paša grāmatās. Jau pieminētā “Kalnciema–Klīves baznīca 1855–2010: draudzes un baznīcas vēsture” iznākusi 2010. gadā. Šobrīd Dāvis domā, ka vajadzētu baznīcai veltīt jaunu grāmatu, jo radušies jauni materiāli. Piecus gadus vēlāk klajā nāca darbs “Gaismas pils meža ielokā” par Kalnciema skolas vēsturi. Savukārt 2017. gadā Dāvja redakcijā dienasgaismu ieraudzīja “Kalnciema muzeja raksti”. Šoruden varētu iznākt rakstu otrā daļa.
Vecmāmiņa bijusi muzikāla
Vai Dāvja mākslinieciskums mantots no iepriekšējām paaudzēm? “Tā iznācis, ka maniem priekštečiem ne no mātes, ne no tēva puses gan personisko īpatnību dēļ, gan kādu apstākļu ietekmē nav izdevies savus talantus izkopt. Vienmēr bijusi novirzīšanās par labu kādai pragmatiskākai darbības jomai vai ģimenes dzīvei. Līdz ar to manai dzimtai nav bijis iespējas tikt pie atpazīstamiem vārdiem māksliniecisko izpausmju ziņā. Tajā pašā laikā mani senči ir bijuši gaiši cilvēki, kas tiekušies darboties arī sabiedrības labā. Esmu zemgalietis vismaz septiņās paaudzēs, kas dzīvojušas ap Jelgavu un Dobeli, tāpēc man ļoti liels prieks, ka liktenis piespēlējis ērģelnieka vietu Bērzē, kas ir manas vecmāmiņas, tēva mātes, baznīca,” stāsta Dāvis, atklājot otras vecmāmiņas stāstu. Mammas mamma, kurai maijā apritēs 95, bija iecerējusi pēckara gados pēc Jelgavas Mūzikas vidusskolas beigšanas stāties konservatorijā un uzsākt operas solistes karjeru. Taču iemīlējusies, izveidojusies ģimene, un plāni netika īstenoti. Dāvja tētis ir celtnieks, mamma darbojusies izglītības jomā, bet vecākais brālis – apzaļumošanā un arī ar mākslu nav saistīts.
Gēni nosaka daudz, taču kas tie būtu bez darba? “Darbs, protams, ir klātesošs, bet es sevi uzskatu par slinku un kūtru cilvēku. Ja kaut ko ir izdevies paveikt, tas ir, tikai pateicoties aizrautīgajai dabai, – mani var iekvēlināt. No malas ir ļoti grūti man kaut ko iestāstīt – tagad dari to vai šito. Vienmēr visu esmu darījis tā, kā to esmu uzskatījis par vajadzīgu. Taču iekvēlināties es varu, tas dzen uz priekšu. Tad nāk atslābuma momenti, kas mijas ar jauniem iekvēles mirkļiem. Bez darba neiztikt, bet sevi par ļoti čaklu neuzskatu. Domāju, ir par mani daudz strādīgāki,” spriež Dāvis.
