Raitim Junkeram «Skrandaiņi un augstmaņi» ir ceturtais skatuves ietērps Alunāna Jelgavas teātra iestudējumam.
Pirmie, kas jauniestudējumam Alunāna teātrī (pirmizrādes 30. aprīlī pulksten 18 un 1. maijā pulksten 16) izvēlējās šo Eduardo Skarpetas lugu, protams, bija pieredzi un jaunības maksimālismu apvienojošais režisoru tandēms Arvīds Matisons un Andris Bolmanis. Vai atkal kāds kostīmu gabals ar aizgājušo laiku kaislībām? Tikko taču redzējām Lūcijas Ņefedovas interpretāciju Mārtiņa Zīverta «Minhauzena precībām».
«Kā jau visas klasiskās lugas, arī «Skrandaiņi un augstmaņi» vistiešākajā mērā skar šodienu – ļaudis uztraucas par pieaugošu nodokļu nastu, bezdarbu un citām tikpat nepārejošam lietām,» savu izvēli pamato režisors A.Matisons. «Arī sadzīve un personāžu savstarpējās attiecības būtībā ir tādas pašas,» režisors atzīstas, ka nav sižetu mākslīgas pārcelšanas uz jaunākiem laikiem piekritējs. «Joki un pārpratumi jau atkarībā no laikiem nemainās, vienīgais – izrādē gribējām dabūt iekšā to itāļu «temperamento», kas mūsu mentalitātei tāds pasvešāks. Kostīmi, protams, būs un atkal Valentīnas Romanovskas, šoreiz tādi laikmetiski stilizēti.»
E.Skarpeta sarakstījis daudz lugu, viņam 19. gadsimta vidū bijis arī pašam savs teātris un gandrīz visos iestudējumos pats arī spēlējis līdzi. Un kā jau kārtīgā komēdijā, arī šeit visiem pārpratumiem seko īsts «heppī-ends».
Tie labie gabali ik pa laikam atkal nāk prātā un atgriežas uz skatuves – dažs labs vēl atceras leģendāro Nacionālā (tolaik vēl Drāmas) teātra iestudējumu pirms vairāk nekā gadsimta ceturkšņa ar Veltu Līni, Astrīdu Kairišu, Uldi Dumpi, Jāni Kubili, Imantu Adermani un citiem izcilniekiem galvenajās lomās. Pirms dažiem gadiem bija arī iestudējums Rīgas Krievu teātrī. Interesanti, kā šodienas skatītājs uzņems mūsu izrādi.
– Arī aktieri būs citi.
A.Matisons: Būs gan mūsu pieredzējušie spēki, bet iesaistīsim arī pilnīgi jaunus. Linda Baumane, Uģis Glāzītis, Andrejs Pelūde, Kārlis Bolmanis, Roberts Avots, Līga Martinenko, Santa Bērziņa – pavisam 17 lomas. Jā, pavisam netipiskā lomā varēsim redzēt Ivaru Pirvicu.
– Cik noprotu, jūs ar Andri Bolmani gluži kā Skarpetas laiku režisorus varēs redzēt arī uz skatuves?
A.Matisons: Jā, veiksmīgi sagadījies tā, ka abiem kopā mums uz skatuves jārādās reti, tā ka viens var režisēt otra lomas risinājumu, citādi, bez padoma no malas, būtu grūti. Par mums jau smejas, ka esam kā tādi Staņislavskis un Ņemirovičs-Dančenko.
– Dekorācijas veido Raitis Junkers, kā ar viņu izdevās sastrādāties?
A.Matisons: Man patīk, ka viņam vienmēr ir savs oriģināls redzējums. Turklāt galu galā tiek rasts kopsaucējs ar režisoru. Šajā izrādē interesants paņēmiens ir skrandaiņu māja, kas, planšeti pagriežot otrādi, mirklī pārtop augstmaņu mājā.
Scenogrāfu Raiti Junkeru «Ziņām» izdevās sastapt vietā, kur pašreiz top gan skrandaiņu, gan augstmaņu māja, proti, darbnīcā.
– Šķiet, ka esat Jelgavā pavisam neilgu laiku, bet Alunāna teātrim top skatuves ietērps nu jau ceturtajam iestudējumiem.
R.Junkers: Tā nu sanāk, pirmā izrāde bija Jāņa Jaunsudrabiņa «Jo pliks, jo traks», tad Jāņa Lejiņa «Skabarga sirdī», bet pa vidu vēl paguvu sastrādāties ar cienījamo Lūciju Ņefedovu, veidojot Annas Brigaderes «Sprīdīti».
Katru izrādi mēģinu pasniegt citādi, lai visas neizskatītos vienādas, bet būtu kā atsevišķs mākslas darbs. Ar režisoru kārtīgi jāizrunājas, dažreiz pat jāizstrīdas, jāizsaka savi priekšlikumi.
Sāku ar to, ka, lēnām lasot lugu, pamazām acu priekšā parādās arī «tā bilde». Dramaturgam jau rakstot arī noteikti priekšā bijis kāds tēls, un jāmēģina uztvert, lai tas maksimāli saskanētu ar tavu priekšstatu.
Ar lielu prieku atceros darbu pie «Skabargas sirdī», kur nācās veidot verandu ar kastaņu pavasarī. Tas arī gadījās tāds laiks, kad dabā viss ziedēja, gan ceriņi, gan kastaņas, gan viss pārējais.
Vēl būtiski sabalansēt mākslu ar ekonomiku. Iecerēt jau vari visu ko, bet, veidojot konkrētās dekorācijas, stingri jāraugās, lai varētu iekļauties atvēlētajās finansēs.
– Sapratu, ka, veidojot scenogrāfiju, arī pats cītīgi izlasāt lugu, nevis akli pakļaujaties režisora gribai.
R.Junkers: Parasti notiek tā – Matisona kungs atnes lugu, dažas nianses un vēlmes pasaka, tās es fiksēju. Tad lasu un mēģinu veidot. Kad jau raisās kāda doma un veidojas uzmetumi, ejam atkal runāties. Nedrīkst grēkot arī pret vēsturisko patiesību, piemēram, «Skrandaiņos un augstmaņos» nācās pētīt Itālijas tālaika arhitektūru. Neapolē gan neesmu bijis, bet Florences toņi man labā atmiņā, jo tur pats esmu gleznojis. Tā nu no visa iespējamā mēģinu savilkt kopā optimālo variantu.
– Kad darbs ir galā, nekad tā nav gadījies, ka režisors saka – nē, tā nu gan es nebiju domājis.
Tā nav gadījies. Protams, dažas nianses nācies mainīt un pielabot, kaut vai tāpēc vien, ka skatuve dažkārt tīri tehniski pieprasa citu risinājumu. Un, protams, vienmēr atceros, ka galvenā lēmējpersona tomēr ir režisors. Labi, ja abi var sastrādāties un scenogrāfs no pusvārda saprast, ko režisors iecerējis. Pārējie var konsultēt, palīdzēt, dot padomu, bet «visu bildi» tomēr taisa režisors.
– Vai pirms atnākšanas uz Jelgavu esat strādājis izrādes veidošanā?
R.Junkers: Ļoti minimāli, Vecauces pilī, vēl šur tur. Bet visos laikos, lai kāda arī partija nebūtu pie varas, lielie figurālie stendi un figurālās kompozīcijas bija to gadu pasūtījumi, piemēram, strādājot par Kuldīgas mākslinieku. Teātra dekorācijās, tāpat kā, piemēram, pilsētas svētku noformējumā, svarīga ir sadarbība ar pārējiem.
– No vecās slavenās Rīgas izrādes šajos «Skrandaiņos un augstmaņos» dekorāciju ziņā laikam nekas nav saglabājies?
To izrādi nemaz neatceros redzējis un, ja arī būtu, no tiem iespaidiem censtos apzināti izvairīties, lai nesabojātu domu.
– Bet kā tādā gadījumā ar «Sprīdīti», tur taču grūti izvairīties no iepriekšēja priekšstata?
R.Junkers: Principā jau, jo mazāk esi redzējis, jo labāk. Protams, populāros gabalos no iepriekšējiem iespaidiem izvairīties nav iespējams. Bet tīri reāli, strādājot pie konkrētā darba, daudz ko nosaka tehniskās iespējas, un pilnībā ko nokopēt nemaz nav iespējams. Protams, scenogrāfs jūtas savu uzdevumu izpildījis, ja tiek izveidota izrāde ar auru. Tas ir kaut kas vārdos netverams, bet lai cilvēki brauktu tieši uz Jelgavu skatīties šīs izrādes dekorāciju uz skatuves valdošās auras dēļ.
– Izskatās, ka Jelgavas teātrī esat akceptēts. Pirms tam ilgus gadus Alunāna teātrī strādāja Edvīns Kalnenieks. Pēc viņa lēmuma ar scenogrāfiju vairs nenodarboties klīda runas, kas tikai nu būs ar teātri.
R.Junkers: Pārbaudījums man bija stipri liels. E.Kalnenieks kā nekā – Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras vadītājs, turklāt vienmēr bijusi liela pietāte pret šo tagadējo septiņdesmitgadnieku mākslinieku paaudzi. Bet tu nedrīksti būt arī akls izdabātājs, jāprot aizstāvēt arī sava līnija. ◆
