Mazliet par vietām, kur zivs bija aktīva, un par tās kaprīzēm, jo to jau viņām netrūkst
Nupat ledus praktiski bija visur. Kailsals darīja savu, un ledus biezums auga ne pa dienām, bet gan pa stundām. Nu tas tādā pašā ātrumā arī sarūk.
Peipusa braucēji var būt apmierināti, jo šajā Igaunijas pusē, tā teikt, viss notiek. Turpmāk mazliet par copes vietām, kur zivs bija aktīva, un par tās kaprīzēm, jo to jau viņām netrūkst.
Peipusa ezers
Jau no laika gala ir iegājies, ka uz šo asaru, raudu un brekšu Eldorado katru gadu braucam pēc aptuveni trīs, piecu nedēļu copes pašu ūdeņos. Vispirms pirmo ledu izmēģinām pie mums, un tas parasti atnes itin pieklājīgus līdaku un asaru lomus, bet kaut kur ap janvāra vidu jau sākam lūkoties Peipusa virzienā, jo praktiski Latvijas ūdeņos zivs kļūst diezgan mazkustīga. Gluži tukšā nepaliksi, bet tas nav tas, ko vēlies. Tiem, kas šogad paspējuši uz Peipusu aizbraukt jau vairākas reizes, ir dažādu asociāciju gammas. Vienā reizē atvesti pieci līdz desmit kilogrami raudu un asaru, bet citā…?!
Tā gadījās arī mūsu kompānijai. Parasti sezonas sākumā braucam uz Varnju vai Ninu. Ir jau iezīmētas takas GPS aparātā, un it kā nekad tās nav melojušas. Ezera gultne ir pārsvarā kaut kas līdzīgs mūsu Burtniekam, tomēr zivis konsekventi pieturas sev zināmās vietās.
Pirmajā reizē iesoļoju savus ierastos 3,5 kilometrus no krasta Ninā un, samaisot «Timar» ziemas barību ar rīvmaizi un auzu pārslām, pēc pāris minūtēm sāku meklēt, kur zivs atrodas. Lieki atgādināt, ka arī šajā ezerā ir no zivīm tukšie rajoni (tie gan nav lieli). Pēc katriem 15 – 20 metriem virzienā uz vidu izurbju pa āliņģim un nolaižu lejā vienu barotavu ar iebarojamo barību. Kad desmit esmu tā apstrādājis, nāku atpakaļ uz pirmo un sāku darboties. Tas āliņģis, kas atveras uz zivi, tad arī tiek apstrādāts ilgāk. Ja tuvāko 10 minūšu laikā var izcelt vien pāris raudiņu, liekos mierā un eju uz nākamo. Un tā, kamēr atrodu viszivīgāko vietu. Tajā iebaroju papildus un izurbju vēl vienu āliņģi, jo parasti makšķerēju ar vienu mikrogruntenīti un otra makšķerīta aprīkota ar četru gramu mormišku. Pirmajā copes reizē, kad uz Peipusa ezera ledus vēl nelaida braucamrīkus, par brīnumu, loms bija ļoti pieklājīgs un mājās atvedu 8,7 kilogramus skaistu raudu. Pa starpai bija arī pāris asaru ap 200 gramu, bet tas jau pēdējos gados ir ierasts, ka šo zivju vismaz «estiņu» pusē vairs nav vai arī atrodamas tālu no krasta.
Otrā reize, bada reize
Otrajā copes reizē aizbraucām tuvāk upei uz Varnju. Tad jau vietējie ar saviem «karakatiem» vadāja copmaņus pa labi un pa kreisi. Arī vieglās mašīnas centās noturēties uz spoguļainā ledus, bet tad no šā pasākuma atteicās, jo vējš bija diezgan pamatīgs un, zinot ezera ledus īpatnības, neviens tā īsti riskēt negribēja. Vismaz man nav skaidrs, kāpēc jābrauc ar mašīnu uz ledus, ja no krasta pietiek paieties līdz diviem kilometriem, tad zivs ir tikpat daudz, cik iebraucot divas vai trīs reizes tālāk.
Ezers sagaidīja ar neganti aukstu vēju. Tiem, kam nebija līdzi teltis, domāju, par siltu šāds pūtiens diez vai likās. Savukārt, sēžot teltī un ieslēdzot kādu gāzes degļa sildītāju vai aizdedzinot pāris lielo sveču, var iegūt itin labu komfortu. Šoreiz gan nekas no jaukā pasākuma nesanāca, jo zivs vienkārši atteicās baroties. Acīmredzot mainoties laikapstākļiem, jo, kā vietējie teica, iepriekšējā dienā no šāda vēja nebija ne miņas, bet izmainījās atmosfēras spiediens, un, cik zināms, zivīm šādas laika maiņas ļoti nepatīk. Par to pārliecinājāmies, nolaižot uz grunts zemūdens videokameru. Vairākas reizes pie iebarojamās barības piepeldēja lielāki un mazāki bariņi zivju. Tomēr varēja uz āķa sēdināt vienalga kādu ēsmu, zivs to ignorēja pilnībā. Tajā pašā laikā tās nemitīgi ar purnu kaut ko vandīja pa gultni. It kā jau šķita, ka meklē ko ēdamu, taču acīmredzot te ir kāda cita ideja. Starp citu, redzējām arī itin prāvu asaru baru, kas lika sirdij priekā salēkties, jo izmēri bija itin iespaidīgi. Tātad asaris tomēr ir! Laidām lejā dažādas bļitkas, šķērsenes, mormiškas ar motili vai sliekām. Nē, un cauri! Karini kaut zelta plombu. ◆
