Neviena no Latvijas tautsaimniecības nozarēm nav cietusi tik daudz, cik lauksaimniecība. Neviens nav nerrots, izmantots un aplaupīts tā, kā zemes kopējs.
Neviena no Latvijas tautsaimniecības nozarēm nav cietusi tik daudz, cik lauksaimniecība. Neviens nav nerrots, izmantots un aplaupīts tā, kā zemes kopējs. Atcerēsimies kaut «kulaku» nodokļus, izsūtīšanu uz Sibīriju, kolhozu laikus.
Kālab tieši arājs boļševikiem bija vispirms nīdējamais ienaidnieks? Atbilde vienkārša tā bija aizcērtamas latvietības saknes. Kamēr zemnieks pagausais, apdomīgais, konservatīvais turas, tikmēr arī tauta ir dzīva. Kas cits, ja ne lauku puikas pirms 80 gadiem izkaroja neatkarīgu Latviju? Kas nesen stāvēja uz dziesmotās revolūcijas barikādēm?
Ne tālab vien, ka lauku darbi ir grūtākie no visiem, zemniecība ir tautas daļa, kam pienākas sevišķa uzmanība un cieņa. Lauku saimniecība, tāpat kā dzimtenes mīlestība, gods un sirdsapziņa, nav iespiežama komercijas rāmjos.
Lauku gremdēšana pie mums turpinās. Eiropā nelielas saimniecības apliecina dzīvotspēju, bet pie mums atļaujas sludināt, ka mazās lauku sētas nevajagot saglabāt. Un finansu dūži pārstrādes uzņēmumu saimnieki attiecīgi rīkojas.
Vai ir taisnīgi, ka zemniekam par piena litru samaksā labākajā gadījumā 10 santīmus, pēc tam to atšķaida, no viena litra iztaisot divus, un veikalā pārdod par 25 santīmiem litrā? Turklāt skopo samaksu zemniekam nākas gaidīt mēnešiem, reizumis paliekot pat bešā. Būtībā zemnieks ir finansējis pārstrādātāju ar bezprocentu aizdevumu. «Sūdziet tiesā!» skan cinisks padoms. Bet ir taču labi zināms, cik gausa, dārga un liberāla pret mahinatoriem ir mūsu tiesa. Un lauciniekam taču nav vaļas ķēpāties pa tiesām un nav naudas advokātiem.
Pat nokārtojot taisnīgu saražotā pārdošanu, Latvijas zemnieks nebūs iecelts saulītē. Konkurēt ar ārzemju subsidētajiem ražotājiem viņš nespēs, kaut pušu raujoties. Latviešu pārtiku izspiež sliktākais, bet toties lētākais imports. Lai vietējais ražotājs izdzīvotu, vajag augstas ievedmuitas. Taču valdošie spēki tam pretojas, pamatojot to ar iešanu uz Eiropu protekcionisms neatbilstot koptirgus garam.
Nevar īsti saprast, kur mēs atrodamies. Ja Eiropas Savienībā, tad zemniekiem jāsaņem lielas dotācijas. Ja ārpus Savienības, tad jābūt augstai ievedmuitai. Nav ne viena, ne otra…
Šeftmaņiem šāds stāvoklis ir pa prātam, pārstrādājot ievestu izejvielu, peļņa ir lielāka. Puse no ievestās gaļas esot kontrabanda, par ko muita un nodokļi netiek maksāti. Arī sanitārā kontrole atkrīt, desās var «saštapēt» visu, kas pa rokai. Zemnieks, kas naudas taisīšanas procesā ar mūžīgām vaimanām maisās pa vidu, šķiet kaitīgs nemiera cēlājs, ko labāk redzēt izputējušu.
Pie nepieciešamā vēl jāatzīmē lēts kredīts.
Ar te pieminēto visas lauksaimnieku problēmas nav uzskaitītas, taču, ja nokārtotu tikai trīs lietas produkcijas uzpirkšanu, iekšējā tirgus aizsardzību un kredītu lauku lejupslīde tiktu apturēta.
Uldis Strupulis Priekuļos
