Ne gaudulīgi, taču ne arī uzkrītoši braši pirmdienas vakarā uz sapulci saradās Sesavas puses zemnieki.
Ne gaudulīgi, taču ne arī uzkrītoši braši pirmdienas vakarā uz sapulci saradās Sesavas puses zemnieki. Šajās dienās viņiem visiem bija viena doma – par gaidāmajām protesta akcijām pret valdības lauksaimniecības politiku.
Lai gan centrālajos masu saziņas līdzekļos arvien uzkrītošāk skan samiernieciskas runas un it kā apsolījumi visas lietas vērst zemniekam par labu, izpildot pat zemnieku strikti «nepaģērētas» prasības, tomēr zemgalieši pie plika āķa nekožas. Zemnieku runas rit skaidri – par protesta izteikšanu valdībai un Saeimai, kas tik ilgu laiku ļāvušas Latvijas laukus plicināt un postīt, līdz zemes kopējam piens jālej cūkas silē, bet labi noaugušais suķis par dažiem latiem jāatdod kādam, kurš ņem.
Kurš nav ar to mierā, tas brauks un ies uz robežas pusi, no kurienes Latvijā ieved rietumniekiem nevajadzīgu cūkgaļu par 20 santīmiem kilogramā un pat lētāk. Un ne jau cūkas vien nelūgtas nāk pār robežu. Dienā Meitenei cauri uz šo pusi izbrauc ap desmit pārtikas kravu.
Par vietu tehnikas novietošanai, par laukumu mītiņošanai un protesta vārdu teikšanai visi vienojās ātri – kombainus, traktorus, citu tehniku izrindos gar Elejas šosejas abām malām līdz pat pulcēšanās vietai – stāvlaukumam šosejas labajā pusē virzienā no Elejas uz robežu. Par kārtību gādās pašu zemessargi, kas būs tērpti atbilstoši komandiera pavēlei. Policija par akcijām ir informēta, un jādomā, ka tās iejaukšanās nebūs vajadzīga.
Izsprieduši šīs svarīgās lietas, zemnieki ar lielu interesi uzņēma divu latviešu profesoru no Kanādas – Gunāra Šubiņa un Valda Šķepasta – stāstījumu par aizokeāna lauksaimnieku dzīvi un zemnieku organizācijām, kas vērš to vieglāku. Savulaik arī Ontario provinces fermeri biedrojušies vairākās organizācijās, taču sapratuši, ka spēks ir vienībā. Un nu jau daudzus gadus tur zemniekus vieno tikai Fermeru federācija.
Federācijas nozīmīgumu var apjūsmot bez gala, taču pietiks vien ar to, ka jau tagad Kanādas zemnieki skaidri zina, ka 2001. gadā par kviešu tonnu viņi saņems 350 ASV dolāru, par piena litru – 56 centus. Melns uz balta viņiem rakstītas arī citas produkcijas cenas. Un to panākusi vienota, spēcīga fermeru organizācija.
Mums tādas nav. Bet varam cerēt, ka būs. Jo Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kas ar likumu negādā par saviem zemniekiem.
