Labdien, mīļie lasītāji, Zemgales un visas Latvijas zemnieki! Apsveicu, no šīs dienas jūs no sūrās ikdienas purva bridējiem esat pārvērtušies gluda ceļa gājējos, rikšotājos un braucējos!
«Labdien, mīļie lasītāji, Zemgales un visas Latvijas zemnieki! Apsveicu, no šīs dienas jūs no sūrās ikdienas purva bridējiem esat pārvērtušies gluda ceļa gājējos, rikšotājos un braucējos! Jūsu virzība nu kļūs tikpat strauja, kā Vācijas, Francijas, Holandes, Anglijas zemniekiem, jo pēc jūsu lieliskās produkcijas radies milzīgs pieprasījums. Tāpēc turpmāk jūsu kabatas strauji pietūks, Latvijas laukos iestāsies Zelta laikmets, nozare piedzīvos tādu «tīģera lēcienu», salīdzinājumā ar kuru Īrijas pieredze atgādinās tikai kuslu kaķēnu vārtīšanos!» Ha, ha. Tas, protams, ir melns joks uz ES un pašmāju politiķu visādi balinātā integrācijas fona, kā arī jaunas rubrikas pieteikums «Zemgales Ziņās»: «Zemnieks ceļā uz ES».
Lauksaimniecība ir cietākais no riekstiem, kas mums jāpārkož. Vai arī – reizi par visām reizēm jāizspļauj, samierinoties ar apziņu, ka mūsu žokļi ir par vārgiem, lai sacenstos ar eirobirokrātu dzirnakmeņiem. Tie samaļ (vai aprij nesagremotu) visu, ko mūsu zemnieki turējuši svētu gadsimtiem ilgi: tradīcijas, attieksmi un darba tikumu. To, protams, var norakstīt attīstības vārdā. Tomēr attīstība būtu iespējama un saprotama tādā gadījumā, ja tā tiktu veicināta un nodrošināta ar visiem spēles dalībniekiem vienādiem noteikumiem. Iedomāsimies, piemēram, ka bariņš cilvēku savā sporta spēlē iesaista jaunus dalībniekus: jauniņajiem tiek izskaidroti noteikumi un tiesības, dots zināms laiks, kamēr viņi tās apgūst, lai pēc tam viņi varētu «uzaudzēt muskuļus» un kļūt līdzvērtīgi partneri ar vienādām izredzēm uzvarēt.
Eiropas Savienības paplašināšanās gadījumā pieeja ir cita. Latviski sakot, « «O.K.», nāciet mūsu barā, bet ar noteikumu, ka «jūgsim jūs ecēšās», tas ir, mēs būsim un paliksim pārāki. Par to, ka jūs varēsit elpot to pašu gaisu, ko mēs, jums būs jānodrošina tirgus mūsu produkcijai, mēs n-tos gadus izmantosim jūsu brīnišķīgi lēto darbaspēku un kaisīsim savu sēklu kādreiz jūsējā, bet nu jau mūsējā nesabendētajā zemītē!»
ES izpratnē Latvijā lauksaimniecībai nav (lasi – nedrīkst būt) perspektīvas. Par argumentu tiek minēts pārlieku lielais nozarē nodarbināto skaits. Lūk, mācieties no zviedriem: tur tikai pāris procentu lauksaimniecībā nodarbināto nodrošina valsti ar pārtiku un vēl eksportē to. Par britiem vispār nav ko runāt: tur vidēji katros 1000 hektāros lauksaimniecībā izmantojamās zemes nodarbināti tikai 26 cilvēki, kamēr Latvijā – ārprāts! – 69. Tiesa, mazāk tiek afišēta Portugāle (156 cilvēki vidēji 1000 hektāros) un Slovākija (187 cilvēki), taču tas drīzāk saucams par «izņēmumu», kas apstiprina «likumu»: esot izšķērdība art un sēt, un pļaut, un malt ar sentēvu metodēm, ja arkla vai slaucējas vietā var likt datoru.
Labi, arī mūsu zemnieki labprāt govs tesmeni caur modemu savienotu ar datoru un, vēl labāk, uzreiz arī ar bankas automātu, kur fermerim momentā saņemt samaksu par slaukumu. Taču tam vajag naudu. Naudu var nopelnīt. Lai nopelnītu, tam jārada iespējas. ES šādas iespējas… neparedz. Vismaz tuvākajos gados – nu nekad.
Latvijas zemnieku vidū jau tā dominē neticība vai vismaz vēsums attiecībā uz savām izredzēm ES kontekstā. Taču nupat bumbas sprādzienam līdzīgu efektu radījis kompānijas «Economist Conferences» un auditorfirmas «Ernsts
