Uldis Caune no Sesavas pagasta un viņa kompanjons Ivars Punka no Bauskas rajona Svitenes (viņi savulaik absolvējuši Kandavas lauksaimniecības tehnikumu) atzīstami par lielsaimniekiem, jo abi apsaimnieko apmēram tūkstots zemes hektārus.
Uldis Caune no Sesavas pagasta un viņa kompanjons Ivars Punka no Bauskas rajona Svitenes (viņi savulaik absolvējuši Kandavas lauksaimniecības tehnikumu) atzīstami par lielsaimniekiem, jo abi apsaimnieko apmēram tūkstots zemes hektārus.
Atzīst Rietumu tehniku
Tos tālos gadus deviņdesmito sākumā, kad pašu rīcībā nebija pietiekami daudz tehnikas un nācās apmierināties ar zemes aršanu un tīrumu apsēšanu tumšajās nakts stundās, tagad var saukt par interesantiem un pasmaidīt. Tiesa, toreiz ze-mes platība bija reizes desmit mazāka.
No tālaika tehnikas pēc darbnīcu privatizācijas vēl darbojas divi «Belarusi» un KAMAZs. Tai klāt nākusi tikai Rietumu tehnika – «John Deere» un «Massey Ferguson» traktori, dažādu Skandināvijas un vācu firmu uzkabes agregāti un cukurbiešu novākšanas kombains. Pēdējai kultūrai, ko audzē vairāk nekā 250 hektāros, pagaidām pietrūkst sējmašīnas, tāpēc nākas kooperēties, no savas puses izpalīdzot ar novākšanas tehniku. Trīs «Claas» graudu novākšanas kombainus nupat papildinājis ceturtais, lai jau šonedēļ izbrauktu nobriedušajos tīrumos.
Kalte izmaksā dārgāk
Šogad ražas apjoms salīdzinājumā ar iepriekšējo solās būt labāks. Jo sevišķi vasaras kviešu laukos, ko pērn sausums bija pārāk sakaltējis, tāpēc no hektāra izdevās iekult vidēji trīs graudu tonnas. Ziemāju raža bija par tonnām divām, bet miežu nepilnām divām lielāka. Savukārt šovasar netiek solīti tik labvēlīgi ražas vākšanas apstākļi. Satraukumam pamata nebūtu, jo saimniecības rīcībā ir ne vien darbnīcas, bet arī kalte. Tiesa, tā atro-das attālāk Bauskas rajonā. To gan viņi raduši iedarbināt tikai lielākas nepieciešamības gadījumā. Ja apstākļi ļauj, lētāk sanāk dienas divas paturēt labību tīrumā, nevis kaltē par procentiem četriem samazināt mitrumu.
Arī Sesavā kopumā par kalšu trūkumu vai kādreizējo kopsaimniecību īpašumu izdemolēšanu nevar gausties. Ar paju sabiedrības un zemnieku spēkiem darba ierindā izdevies noturēt vairāk nekā piecas kaltes, kas ir svarīgas nepateicīgākos ražas gados.
Valsts iepirkums – nedaudz iekavēts
Līgumu par labības realizāciju U.Caune noslēdzis ar «Rīgas dzirnavnieku». Iesniegti arī dokumenti konkursam par ražas iepirkumu valsts rezervei. Pēdējā sakarā pozitīva ir norēķināšanās kārtība (mēneša laikā kopš piegādes), taču varētu vēlēties, lai valsts iepirkums būtu izsludināts savlaicīgāk, jo līgumus ar lauksaimniekiem paredzēts slēgt tikai no 15. augusta. Ja tas, piemēram, notiek divdesmitajos datumos, tas var izrādīties nedaudz par vēlu. Citādi zemniekiem ar pietiekamām platībām no izsoles nebūtu ko baidīties, jo apjoms tomēr ļauj manipulēt. Savukārt vidējiem un mazajiem zemniekiem tas varētu sagādāt tālākās stabilitātes grūtības. Attiecībā uz dzirnavniekiem pēc U.Caunes domām rēķini ir vienkārši no prasībām attiecībā uz graudu kvalitāti nekur neaizmukt. Varam gudri runāt, taču galu galā tik un tā būs jāpielāgojas, jāaudzē šķirnes, kas apmierina dzirnavnieku prasības. Protams, neziņa un nestabilitāte, kad nekas nav zināms, kaitina. Kādas šķirnes audzēt, cik kurai kultūrai hektāru atļauties? Atliek vien uz savu intuīciju paļauties, nevis sekot pragmātiskākām nostādnēm.
Plānotais apjoms sasniegts
Pārsniegt 1000 hektāru robežu Uldis un Ivars neuzskata par lietderīgu. Jau šosezon reizēm tā kā licies, ka sējumu kopšanā šis tas par kādu dienu ir nokavēts. Taču tāds nu reiz bijis sākotnējais saimniekošanas mērķis. Īpašumā katram ir attiecīgi 150 un 130 hektāri. U.Caune, ar dzimtas saknēm citā pusē būdams, katru savu hektāru pircis no īstenajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Zemes īpašuma tā-lāka paplašināšana arī turpmāk būs viņa redzeslokā, jo nomāšana nozīmē papildus izdevumus. Tā kā Sesavā brīvu platību nav, zeme tiek nomāta arī tuvējos pagastos, pat Bauskas un Dobeles rajonā. Tālākais pārbrauciens no Bērvircavas darbnīcām līdz Augstkalnei mērāms 25 kilometru garumā.
Bez kredītiem neiztikt
Normāli «elpot» saimniecība sākusi pirms gadiem diviem, lai gan vēl joprojām nevarot atļauties laukus atpūtināt un kādu daļu paturēt papuvē, jo kredītu slogs ir pietiekami liels.
Ar savu naudu var apgrozīties un strādāt tikai naturālajā saimniecībā. Lielākā apjomā saimniekošana bez aizņemšanās nav iespējama. Tās pašas cukurbietes lielākās platībās par savu naudu nav reāli iesēt, domā U.Caune.
Jautāts par saimniekošanas principiem, viņš teic, kādi gan tie var būt, kad aiz muguras ir parādi. Ir vienkārši jāstrādā. Taču pie viena gan viņi cenšas turēties. Proti, nenoslogot ģimenes cilvēkus ar ražošanas lietām. Un vēl līdz ar saimniecības paplašināšanos Uldis un Ivars ikdienā vairs nesēž pie traktora vai kombaina stūres, bet plāno darbus, nodarbojas ar realizācijas un daudziem citiem, tanī skaitā praktiskiem izglītošanās jautājumiem. Tīrumos darbus veic astoņi algoti strādnieki.
Apgūst agronomu gudrības
Šobrīd ar agronomisku zinību apgūšanu problēmu vairs nav. Nu, kad apjoms ir liels, minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu izplatītājfirmu agronomi paši interesējas un aprauga tīrumus. Bet savulaik paši visu skolu izgājuši cauri. Ielāgojuši ilggadējo agronomu gud-rības, taču, tā kā viņi ar jaunajām tehnoloģijām un ķīmijām savā laikā nav saskārušies, apmeklēti semināri, izmantotas citas izziņas iespējas.
Pēdējos gados abi kompanjoni var ļauties uz kādu brīdi arī paši atvilkt elpu. Parasti tas notiek tuvākos vai tālākos braucienos. Šogad abas ģimenes pabijušas Skandināvijā, bet Ivars un Uldis arī Vācijā un Dānijā (gan katrs atsevišķi), kur līdztekus ceļošanas noskaņām aci pret aci iepazinuši arī dažādu tehnikas firmu piedāvājumus.
