Uzvaras gūt var ne tikai sportā un konkursos. Jelgavas rajona Zaļenieku pagasta zemnieku saimniecības «Kantuļi» īpašniekam Aivaram Cēsniekam sešās tiesās izdevās uzvarēt valsti ar rezultātu četri pret divi.
Uzvaras gūt var ne tikai sportā un konkursos. Jelgavas rajona Zaļenieku pagasta zemnieku saimniecības «Kantuļi» īpašniekam Aivaram Cēsniekam sešās tiesās izdevās uzvarēt valsti ar rezultātu četri pret divi.
Viss sākās apmēram pirms diviem gadiem, kad 2000. gada 3. martā ar Zemkopības ministrijas rīkojumu tika noteiktas cukurbiešu pārdošanas kvotas katram šo sakņu audzētājam. Aivara Cēsnieka kvotu saņēmēju sarakstā nebija, kaut arī cukurbiešu audzēšanu viņš bija pārņēmis jau no vecākiem. «Es vērsos pie Zemkopības ministrijas (ZM) ierēdņiem, bet tie, būdami augstprātīgi, manus iebildumus neņēma vērā. Vēlāk gan mani audiencē uzklausīja toreizējais zemkopības ministrs Aigars Kalvītis. Taču gan viņš, gan citas amatpersonas norādīja, ka kvotas jau ir sadalītas un kaut ko mainīt nav iespējams,» stāsta zemnieks. Bet kāpēc viņa vārda nebija sarakstā? «Kvota man netika piešķirta tādēļ, ka, pēc ministrijas ierēdņu domām, man ir neekonomiska cukurbiešu audzēšanas tehnoloģija, es neesmu iegādājies jaunu sakņu novākšanas tehniku un bietes iepriekšējos gados esmu novācis mazāk par 25 tonnām,» tā situāciju skaidro A.Cēsnieks.
Vēlāk kļuva zināms, ka piepeši dzimušajām prasībām neatbilda aptuveni 60 zemnieku, diemžēl viņi ar netaisnību samierinājās.
Zemnieku saimniecības «Kantuļi» zemes platība ir 74 hektāri, bet cukurbietes intensīvi audzē 0,3 hektāros, ik gadu iegūstot apmēram 19 tonnu sakņu. Un tās bija neiztrūkstoša «Kantuļu» kompleksās saimniekošanas daļa, jo pēc cukurbiešu pārstrādes Jelgavas fabrikā biešu pārdevēji varēja saņemt biškopībai nepieciešamo cukura daudzumu. Tieši bišu dēļ «Kantuļu» laukos aug arī rapsis. Atņemot biešu piegādes kvotas, tiek izjaukts viss saimniekošanas process. Kas zemniekam var palīdzēt? Toreizējā Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece, tagadējā valsts sekretāre Laimdota Straujuma ieteica sniegt sūdzību tiesā. Divreiz uz to saimnieku nevajadzēja mudināt.
Un sākās tiesu maratons – cīņa par izdzīvošanu un taisnību sešās dažādu instanču tiesās. Četrās no tām Cēsnieka kungam izdevās uzvarēt.
Pērn Rīgas apgabaltiesa nolēma: Zemkopības ministrijas rīkojums, kas nosauc ap 800 zemnieku saimniecību, no kurām cukurfabrikas drīkst iepirkt cukurbietes pārstrādei, ir diskriminējošs un neatbilst likumā «Par cukuru» norādītajam, ka ikvienam cukurbiešu audzētājam ir tiesības audzēt un pārdot cukurbietes. Ministrijas iesniegto kasācijas sūdzību noraidīja Augstākās tiesas senāts, līdz ar to spēka palika Rīgas apgabaltiesas Civillietu kolēģijas spriedums atzīt Zemkopības ministrijas rīcību par prettiesisku.
Savukārt nupat, aizvadītajā nedēļā, Satversmes tiesa par nelikumīgiem un atceļamiem atzina Ministru kabineta noteikumus par cukurbiešu piegādes apjoma noteikšanu konkrētām saimniecībām. Tas ir pretrunā ar Satversmes 91. pantu, kas nosaka cilvēka tiesības netikt diskriminētam.
Arī tiesāšanās laikā cukurbiešu audzēšana «Kantuļos» netika pārtraukta. Kvotu A.Cēsnieks nopirka – no kāda zemnieka Jēkabpilī, kam kvota bija iedalīta, bet viņš savā saimniecībā bietes vairs neaudzēja. «Jā, es audzēju cukurbietes, taču, izmantojot svešas tiesības, un tas ir sāpīgi,» atzīst A.Cēsnieks.
Ceļš līdz uzvarai zemniekam nebija viegls, tas prasījis gan garīgus, gan fiziskus spēkus. «Augstākā tiesa noteica, ka Zemkopības ministrijas rīkojums bijis normatīvs, nevis administratīvs akts. Tas, protams, skaidrs bija ikvienam, taču četri no pieciem prokuroriem – esmu pārliecināts – lobēja ministriju, noraidot visus sūdzību pamatojumus un uzsverot, ka ministrija ir rīkojusies pareizi,» stāsta A.Cēsnieks. Lai gan zemniekam nācies iztikt bez advokāta (kurš zemnieks tad to var atļauties!), viņš rokas nav nolaidis un turpinājis cīņu par taisnību, pierādot, ka dažkārt pat latviešu paruna «neej ar stipru lauzties un bagātu tiesāties» ir apstrīdama. «Cukurbiešu audzēšana man patīk, un es to protu, mani atbalstīja kolēģi un ģimene – tas arī bija lielākais dzinulis turpināt tiesāšanās maratonu. Gribējās taču arī noskaidrot, cik tiesiskā valstī mēs dzīvojam, kādas taisnībai ir iespējas uzvarēt tiesā,» teic zemnieks. Viņš ir secinājis: ja cilvēks tiesvedības ceļā grib panākt taisnību, tad viņam pašam ir jācīnās pret pāri darītāju, sākumā gan izvērtējot savas iespējas. Galvenokārt uzmanība esot jāpievērš finansiālajam aspektam. «Brīžam šķiet, ka pie mums notiek kā «Mērnieku laikos» – mazos pakar, bet lielos blēžus ceļ augstos amatos. Tiesāšanās ir tāds sacīkšu princips. Man izdevās noturēties līdz galam, un rezultāts ir apmierinošs Taču vēl gan nekas nav kompensēts. Es nezinu, vai man piešķirs kvotas un atlīdzinās morālos un materiālos zaudējumus,» saka Cēsnieka kungs. Bet viens tomēr viņam ir skaidrs: «Ar mūsu valsts vadītājiem es neesmu ar mieru doties uz Eiropas Savienību. Ar mani notikušais nevieš uzticību. Kā lai tic, ka Zemkopības ministrija aizstāv Latvijas zemnieku intereses, ja pašu cukurbiešu audzētājam kvota netiek piešķirta, toties atļauju ievest cukurbietes saņem Lietuvas zemnieki,» spriež A.Cēsnieks.
