Tagad, kad laukos ikvienam ir smagi pavilkt savu vezumu, grūti atrast cilvēku, kas aizvien ir optimisma pilns, cilvēku, kas vēl cer uz labāku nākotni.
Tagad, kad laukos ikvienam ir smagi pavilkt savu vezumu, grūti atrast cilvēku, kas aizvien ir optimisma pilns, cilvēku, kas vēl cer uz labāku nākotni. Taču vismaz viens ir – Līvbērzes pagasta zemnieks Uldis Beikmanis, zemessargu rotas komandiera vietnieks Līvbērzes, Glūdas un Kalnciema pagastā. Kaut gan iet grūti, ir parādi bankā, viņš «nemet plinti krūmos», bet gan turpina apsaimniekot savu 59 hektāru lielo zemi, audzējot dažādus dārzeņus, sākot no kartupeļiem un beidzot ar tādu «eksotiku» kā topinambūru.
Ko jums pašam nozīmē zeme?
– Pašlaik zeme man nozīmē ļoti daudz, tas ir mans dzīvesveids. Tā noteikti nav bizness, latviešu zemniekam zeme drīzāk ir izdzīvošana vienīgi ar saviem spēkiem, jo kam gan interesē zemnieka problēmas, izņemot viņu pašu.
Kas, jūsuprāt, ir vainīgs zemnieku problēmās, vai valdība?
– Ne tikai valdība. Paši zemnieki ir vainīgi. Kādēļ ļāva 90. gados izlaupīt valsti? Zemnieki ir aizmirsuši domāt. Lamājot valdību, nekas labs nenotiks, jādomā pašiem, kā apvienoties, kā pilnveidoties.
Kādam, jūsuprāt, jābūt zemniekam, lai šajos grūtajos laikos viņš varētu pilnvērtīgi pastāvēt?
– Svarīgākais ir izturība, liela izturība. Lai zemnieks kaut ko sasniegtu, viņam jāatrodas nemitīgā kustībā. Ir jāiet, jādara, jābūt aktīvam, jo neviens neko nepienesīs uz paplātes, kā tas bija padomju laikos. Zemnieks nedrīkst būt pesimists, ir jācīnās.
Kas jums kā sakņu audzētājam rada vislielākās problēmas?
– Lauksaimniekam viss stingri saistīts ķēdē – tiklīdz kāds posms pārtrūkst, pušu ir visa ķēde. Man izaug dārzeņi, es tos nododu pārstrādei un izdomāju, ko darīšu ar peļņu. Pagājušajā gadā paņēmu no bankas aizdevumu, lai uzceltu pagrabu dārzeņiem. Biju saplānojis atdot kredītu tajā pašā gadā, kad no pārstrādes firmas saņemšu naudu par nodoto ražu, diemžēl to neesmu dabūjis vēl tagad. Bet procenti bankā aug.
Jūs audzējat tik dažādas kultūras, vai nav bijusi vēlēšanās pāriet uz vienu?
– Protams, tas būtu vieglāk no tehnoloģijas viedokļa, bet neizdevīgi tirgū. Es aizvedu savu izmeklēto preci uz veikalu, un man noskaita, kādi dārzeņi vēl vajadzīgi. Tā kā ir grūti paredzēt, kam un kāds būs noiets, ir pat izdevīgi audzēt ļoti dažādus dārzeņus.
Kā jūs pats šodien skatāties uz zemnieku?
– Vairumu zemnieku pārņēmis dziļš pesimisms: viņi vairs nevienam netic, ne uz ko necer. Iespējams, ka pagastā paliks seši septiņi īsti saimnieki, un viņu vidū gribu būt arī es.
Kādu jūs redzat zemnieku nākotni?
– Grūti pateikt, kāda tā veidosies, ceru, ka viss būs kārtībā. Ja necerētu, noteikti neko nedarītu.
Vai kādreiz nav bijusi vēlēšanās pamest laukus un doties uz pilsētu?
– Doma aiziet no laukiem līdz šim vēl nav ienākusi prātā. Nepatīk man pilsēta – tur nav plašuma, nav kur ieskrieties. Es neesmu pieradis atkāpties, ja ko iesāku, padaru līdz galam. Nezinu trīs vārdus: nevaru, negribu, nemāku.
Zemnieku piemeklējušas smagas dienas, bet kas ir tas skaistais, kas viņam vēl atlicis?
– Pats skaistākais ir izjūtas, ko var izbaudīt, izejot laukos. Tā ir plašuma izjūta, kopība ar dabu. Tā ir brīvība – pats sev saimnieks. Tas man ir svarīgi, jo 45 gados esmu kaut ko sasniedzis. Kalpot citiem negribu. Man patīk tas, ko daru, un neko citu nevēlos.
