Vakar uz gada kopsapulci sanāca rajona zemnieku apvienība, lai apspriestu šajā gadā padarīto, izrunātu savas grūtības un kopīgi apdomātu, kas paveicams rīt.
Vakar uz gada kopsapulci sanāca rajona zemnieku apvienība, lai apspriestu šajā gadā padarīto, izrunātu savas grūtības un kopīgi apdomātu, kas paveicams rīt.
Rajona zemnieku apvienības valdes priekšsēdetājs Modris Jansons sāka ar to, ko viņš pats sauc par savu mūžīgo skaitāmpantiņu par zemnieku apvienošanos. Nevar teikt, ka tas kādam acīs rietinātu asaras, taču gluži pa tukšo arī nav skanējis lielajā rajona zālē aizņemti bija daudzi krēsli.
Ražu izaudzēt tā ir tikai puse darba, sacīja Modris Jansons, otra puse ir izaudzēto pārdot. Un tā ir grūtāka par pirmo. Tieši lauksaimniecības produkcijas tirgu trūkums ir tas, kas beidzot mūs savedīs kopā, liks zemniekiem apvienoties.
Modris Jansons pareģoja, ka nemaz ne tālā nākotnē ar lauksaimniecisko ražošanu nodarbosies tikai 1,3 procenti Latvijas darbspējīgo iedzīvotāju tā ir objektīvā tirgus situācija. Ja kāds tam negrib ticēt, lai paskatās, kur rodas cukurs, ko maisos ieved saldumu fabrikās? Un graudi? Un gaļa? Un citi lauksaimniecības produkti?
Ja tā turpināsies, ja mēs zemnieki to pieļausim, tad mans pārspīlētais pareģojums par 1,3 procentiem ražotāju kļūs īstenība, sacīja Modris Jansons. Un tad latviešu zemnieks varēs prievītes vīt un grozus pīt.
(Viņš vēl piemirsa daudzproduktīvo strausu audzēšanu.)
Pats bēdīgākais ir tas, ka zemnieka prātā joprojām rūsē sociālisma iedzītā «nagla» iet tikai tur, kur kaut ko dod. Rajona apvienība kaut ko kabatā vai somā ieliekamu iedot nevar. Tās sūtība ir vienot, lai kopīgus mērķus sasniegtu kopīgiem spēkiem. Taču tam vajadzīgi organizatori, un, kā sacīja Platones pagasta mašīnu ringa vadītājs Kārlis Sviklis, laimēsies tā pagasta zemniekiem, kas tādu muļķi atradīs. Jo uzņemties organizatora pienākumus nozīmē pamest savu saimniecību pārējo ģimenes locekļu ziņā vai pavisam novārtā. Tas nozīmē visu rūpes padarīt par savējām, turklāt, ne vienmēr pretim gūstot mīlīgu «paldies».
Pie ņemšanas mēs visi esam klāt, teica kartupeļu audzētājs Heinrihs Pavlovskis, bet grūti ir tikt līdz apziņai, ka kopīgiem spēkiem mēs kaut ko varētu arī panākt. Mūsu vienotība pašlaik ir tāda pati kā Saeimas deputātiem. Kurš gan no zemniekiem nav izjutis labības, kāpostu, kartupeļu un cita izaudzētā pārdošanas grūtības? Visi! Bet tad, kad vajadzētu apvienoties, lai pārstrādātājiem diktētu savus noteikumus, katrs ir nolīdis maliņā un čubina kaut ko pats par sevi. Zemnieku apvienību mēs nodibinājām pirmie valstī, jau desmit gadu riņķī. Bet cik ir to aktīvo zemnieku? Re, tepat viņi sēž un kāds drusciņš klāt. Tak ne jau zemniekos vien vaina. Valstsvīri baidījās no zemnieku vienošanās. Pašos sākumos uz kopīgām apspriedēm sanāca Latvijas Zemnieku federācijas, Saeimas Lauksaimniecības komisijas un Zemkopības ministrijas pārstāvji, taču pietika ar reizēm trim, lai likumdevēji un valdības vīri saprastu, ka šīs «spēlītes» nav viņu interesēs. Zemnieki piekāpās. Mūsu posts ir mūsu pieticībā. Mēs esam tik pieticīgi visā un visur, ka jābrīnās, kāpēc vēl šo zemi aizņemam…
Uz apvienošanos, kooperatīvu, mašīnu ringu veidošanu aicināja arī Zemnieku apvienības izpilddirektore Rita Čigāne, un viņai piebalsoja zālē. Diemžēl šī nav pirmā reize, kad lauku saimnieki atbalsta un izprot aicinājumu «no tribīnes». Kā teica Kārlis Sviklis kā to darīt, mēs zinām. Taču beigu beigās ir kā tam meža balodim «protu! protu!» bet, kad ligzda jāvij, žagaru čupiņa vien iznāk.
Tomēr ir jau tajā čupiņā arī pa oliņai. Piemēram, lauku tūrisma attīstīšanas entuziazsti Andra Akmeņa vadībā, «Draudzenes», ko pulcina un vieno Jolanta Knope, tas ir nupat iesāktais jauno zemnieku apvienošanas darbs, ko Zemgalē koordinē Līvija Zelle, par savu vīru klubiņa veidošanu ieteicās arī kāds lauku saimnieks. Šī pulcēšanās notiek vairāk pēc interešu principa. Taču nekur nav teikts, ka vajadzīgā brīdī un vietā šie klubiņi nevarētu tapt par valsts politiku un ekonomiku ietekmējošu spēku. Īpaši vēl, ja viņiem pievienoties protas neorganizētie spēki. Bet pagaidām…
Pagaidām viņi cer arī uz pašu vēlētiem Saeimas deputātiem. Tāpēc uz tikšanos bija aicināti sociāldemokrāti, kuru programma daudziem bija šķitusi pieņemamākā. Diemžēl no solītajiem trim darba ņēmējus pārstāvošajiem parlamentāriešiem sarunās ar Jelgavas rajona zemniekiem ielaidās tikai smuki sapucējies viens pats Jānis Čevers mūsējais. Kaspars Riekstiņš iegulis slimības gultā, bet Jānis Leja devies darīšanās uz poļu zemi. Tiesa gan, Jāni Čeveru balstīja par zemkopības ministru iecerētais arī mūsu pašu sociāldemokrāts Pēteris Salkazanovs.
Par rajona Zemnieku apvienības valdes priekšsēdētāju atkārtoti tika ievēlēts Modris Jansons, par viņa vietnieku Dainis Pelšs.
Tika izvirzīti arī delegāti uz Latvijas Zemnieku federācijas kongresu.
