Ikdienā mēs tiekamies ar dažādu tautību cilvēkiem. Parasti ir vienalga, no kādas tautas viņš nāk. Mums svarīgi, vai kaimiņš ir normāls cilvēks. Vai viņš aizdos sērkociņus.
Ikdienā mēs tiekamies ar dažādu tautību cilvēkiem. Parasti ir vienalga, no kādas tautas viņš nāk. Mums svarīgi, vai kaimiņš ir normāls cilvēks. Vai viņš aizdos sērkociņus. Vai nebūs no tiem, kas paklusām trepju telpā čiepj elektriskās spuldzītes. Tādi cilvēki ir visās tautās. Tikai tad, kad ar kaimiņu nekādi nevar satikt, stājās spēkā trafaretā frāze: “Ko citu no šīs tautas var sagaidīt…” Tiktāl mūsu nepatika izpaužas ikdienā un sadzīvē.
Daudz trakāk, ja vēlā vakara stundā kādā klusā stūrī uzbrūk cilvēkam tikai tāpēc, ka viņš ir citas tautības vai rases pārstāvis. Cik nav dzirdēts par tādiem gadījumiem gan tepat Jelgavā, gan citviet Latvijā! Visai šokējošs bija nesen atklātībā nonākušais gadījums, kad gaišā dienas laikā Vecrīgas centrā tā saucamie skūtgalvji piekāva kādu indieti. Tikai tāpēc, ka viņš bija citas rases pārstāvis. Apkaunojošākais, ka neatradās neviens, kas cittautieti aizstāvētu. Cilvēki uz ielas gulošajam vienaldzīgi pagāja garām…
Nepatika pret citu tautību un rasi tiek izmantota arī politiķu interesēs. Atceroties mūsu pieredzi šajā jomā, ir vērts atsaukt atmiņā, kā pirms referenduma par iestāšanos ES viena no partijām izspēlēja šo kārti priekšvēlēšanu reklāmās. Paldies Dievam, likumu izpildi uzraugošās institūcijas laikus atjēdzās. Bet to ir vērts atcerēties, lai kaut kas līdzīgs neatgadītos arī nākotnē.
Kas notiek, ja naids pret kādu tautu vai nāciju izpaužas bruņotā konfliktā vai karā, pierāda cilvēces vēsture. Atcerēsimies nacistu holokaustu pret ebrejiem Otrajā pasaules karā. Likās, nekas trakāks Eiropā nevar notikt. Taču, izrādās, var gan. Turklāt valstī, kas mums, savulaik aiz dzelzs aizkara mitušajiem, likās kā sociālisma leiputrija. Tā ir Dienvidslāvija. Vēl tikai 1984. gadā šīs valsts sastāvdaļas Bosnijas galvaspilsētā Sarajevā risinājās ziemas olimpiskās spēles. Pēc sešiem gadiem visu valsti aptvēra nežēlīgs pilsoņu karš. Ja uzskata, ka karš vajadzīgs, lai pildītu kāda maku un kabatas, tad šajā karā vistiešākajā veidā izpaudās cilvēka zemākie instinkti. Un tad atgriežamies pie tā, ka vienā mirklī kaimiņš pārvēršas par ienaidnieku tikai tāpēc, ka viņš ir citas tautības vai reliģijas piekritējs. Nebija vairs svarīgi, ka esam kopā gājuši vienā skolā, ka mūsu bērni spēlējās vienā smilšu kastē. Vai tas patiešām ir tikai tāpēc, ka kāds no tā gūst materiālu labumu?
Kaut kā šis etniskais konflikts tika atrisināts. Dienvidslāvija kā valsts vairs eksistē tikai nomināli. Bijušās tās republikas pamazītēm sāk mosties kā no smagām paģirām. Pozitīvi vērtējams, ka netiek aizmirsti tie, kas nogrēkojušies vissmagāk, piedaloties etniskajās iznīcināšanas akcijās. Cerams, tas atvēsinās visus, kam nākotnē varētu ienākt prātā darīt ko līdzīgu.
Šajā kontekstā apsveicams solis, ko nupat spērusi ES. Šajās dienās bija paredzēts sākt sarunas ar Horvātiju par tās iestāšanos savienībā. Lai arī daļa horvātu kara noziedznieku jau brīvprātīgi vai piespiedu kārtā stājušies Hāgas starptautiskā tribunāla priekšā, joprojām bēguļo viens no šīs valsts bijušajiem ģenerāļiem. Turklāt izskatās, ka šoreiz izvairīties no soda viņam palīdz pati valsts. Pagaidām Horvātijas iestāšanās sarunas ES ir apturētas. Un būtu nepiedodami, ja ES pieļautu, ka Horvātija kā valsts neizpilda savu pienākumu. Ja tas tā notiktu, rastos pilnīgi pamatots jautājums: kāpēc viņiem tiek piedots?
