Lai apgleznotu zīdu un filcētu skaistus rakstus, nav jābūt māksliniekam.
Svētes dāmas, kuras skolas gados uz rokdarbu stundām gāja ar prieku, to dara atkal. Vietējā pamatskolā jau divus gadus darbojas vizuālās mākslas skolotājas Andras Meinertes vadītā studija, kurā apglezno zīdu, filcē, rada gleznas un citus mākslas darbus. Studiju iecienījuši kā vietējie pamatskolēni, tā pieaugušie, netrūkst interesentu arī no citiem pagastiem un Jelgavas. Svētes skolas gaiteņus rotā bērnu darbu izstāde. Tos redzot, pārņem patiess izbrīns. No lakatiņiem līdz lielajai mākslaiAndra ir kā lādiņš, kura idejas laužas uz āru. Savulaik apguvusi modelētājas, piegriezējas profesiju, tad augstskolā psiholoģiju un maģistrantūrā pedagoģiju, pērn savam priekam pabeigusi arī alternatīvās dziedniecības skolu. Ar sasniegto viņa nekad nav mierā – mācoties, papildinoties, meklējot jaunu pieeju, viņa nebeidz pārsteigt. Jau ilgāku laiku Andras sapnis bija iemācīties apgleznot zīdu. Pirms trim gadiem viņa pie mākslinieces Ludmilas Grīnbergas pieteicās kursos. Līdzi Andra paņēma arī meitu un draudzeni. «Es tik ļoti aizrāvos ar zīda mākslu, ka sākumā ar to dzīvoju dienām un naktīm. Man tik ļoti tas patika! Toreiz biju aizdegusies, un tagad tādas ir manas studijas meitenes. Piemēram, Beāte tikko sākusi to apgūt, bet viņā jau ir tāds prieks un azarts,» priecājas A.Meinerte. Iesākumā tikai krāsu spēles, vienkārši ziedu motīvi, bet vēlāk jau gleznojumi sarežģītās tehnikās, portreti, ainavas, erotika skaistās gleznās. Daudzas jau nonākušas A.Meinertes mākslas cienītāju mājās. «Sākumā zīmēju un veidoju sava prieka pēc, pamazām darbi krājās un krājās. Tad sāku piedalīties dažādos pasākumos, izstādēs. Tie, kas redzēja, prasīja vēl un vēl. Darbi tika papildināti ar filcēšanas un citām tehnikām – lai ir interesantāk,» stāsta Andra.Nav jābūt māksliniekamRedzot skolotājas darbus, par tiem interese radās arī bērniem. Svētes pagasta izglītības un attīstības centrs «Agape» A.Meinertei piedāvāja telpas un iespēju pagastā interesentiem mācīt zīda apgleznošanu un citādi radoši izpausties. Tā kā Andrai skolā ir brīnišķīga mācību klase, tur to darīt bija ērtāk, turklāt krāsas, otas, radošā aura – viss bija skolas mājturības un vizuālās mākslas klasītē. Ar direktora akceptu nodarbības varēja notikt skolā. «Zīds ir pateicīgs materiāls, darbi top samērā ātri, un rezultāts nav ilgi jāgaida. Daudzi man jautā, vai jābūt māksliniekam, lai apgleznotu zīdu. Noteikti ne, to darīt var jebkurš, kuram ir vēlēšanās. Zīmējot vai gleznojot uz papīra, gan jābūt savā veidā māksliniekam, bet zīds plūst, spēlējas – krāsas pašas saka priekšā, kā vajag,» iedrošina Andra.Studiju dalībnieces piekrīt sacītajam un demonstrē, kā internetā atrast skices, tās izprintēt, apspēlēt un kombinēt krāsas. Tad skici liek zem zīda auduma, veidojot kontūras, tās krāso, pludina toņus, līdz ir pieņemams rezultāts. «Ir dāmas, kas skices zīmē pašas un pat uzreiz uz auduma. Visi strādā radoši, jo sākumā nekad nav zināms, kāds būs rezultāts. Ziedi var iznākt kontrastaināki, košāki vai arī blāvāki – kā zīdā iespēlē gaismu ēnas,» aizrautīgi stāsta skolotāja. Viņa rāda skaistus komplektus – šalle un kaklasaite, kas darinātas vienādos toņos un ar vienotu ideju. Daudzi tos izvēloties kā kāzu jubilejas dāvanas. Mazie māksliniekiA.Meinertes studijā pa dienu darbojas bērni, bet pēcpusdienā reizi nedēļā – desmit dāmas. Neviens nenāk piespiedu kārtā. «Manuprāt, Latvijā rokdarbi joprojām nekur nav pazuduši. Zeķes un rakstainus cimdus bērni varbūt tik ļoti vairs negrib adīt, bet, ja mēs cimdus taisām ar norauktiem pirkstiem un atlokāmu maliņu, vēl kādu interesantu detaļu, viņi to dara labprāt. Bērniem ļoti patīk filcēšana. Esam pabeiguši četras lielas gleznas par gadalaiku tēmu, tās rotās skolas sienas. Ienāk tik daudz jaunu materiālu, tehniku un foršu lietu, kas bērniem ir interesanti. Rokdarbi atkal ir modē, un jaunieši ļoti labprāt tos gatavo,» stāsta skolotāja. Izmaksu ziņā lētāka un ne mazāk pateicīga tehnika ir filcēšana. Meitenes darina košas vestes, šalles. Andra novērojusi, ka modē atkal nāk dabiskie materiāli. «Es kādreiz stundās bērniem lieku pavērot, kāda materiāla apģērbs viņiem ir mugurā. Pārsvarā tā ir kokvilna, dabiskie materiāli, adījumi. Spīdīga sintētika, kas neelpo, vairs nav modē. Filcēt var ļoti daudz – gleznas, šalles, cepures, pončo, pat mēteļus. Mēs taisām aplikācijas uz apģērbiem, bērni filcē arī uz gataviem apģērbiem – svārkos, džemperos, piedurknēs var iefilcēt interesantus rakstus. Vēl labāk, ja tā noslēpj kādu traipu vai caurumu. Nav jau vienmēr jāpērk jaunas lietas. Vecās var padarīt citādas, interesantas un oriģinālas,» pārliecina A.Meinerte. Patlaban pavisam neliela Andras darbu daļiņa apskatāma Zaļeniekos. Tā kā viņa ir pašnodarbinātā, daļu kolekcijas pārdod. «Protams, meitenēm tāpat kā man darbi krāsies, un gribas tos parādīt arī citiem. Tādēļ Lauku sieviešu asociācijai nupat uzrakstīju pieteikumu, kurā izteicu vēlmi piedalīties viņu rīkotajās izstādēs,» Andra priecīgi stāsta. Studijas dalībniecesDaiga Simsone: Mana meita sāka iet pie Andras pulciņā un mājās nest skaistus darbus. Viņa stāstīja, ka pēc bērnu nodarbībām nākot arī pieaugušās sievietes, un tā arī es sāku. Joprojām ir bail, vai iecerētais izdosies, jo man nav smalkas krāsu izpratnes, bet Andra palīdz, paskaidro, un rezultāts ir skaists. Es strādāju ļoti lēni, un darbu man nav daudz. Skaistas lietas darinu sev un ikdienā tās nēsāju.Beāte Cirmane: Studijā sāku darboties pirms diviem mēnešiem, bet ir jau pirmās rozes tapušas. Mani atveda Daiga. Es vienmēr ar prieku skatījos uz viņas darbiem un ļoti gribēju iemācīties. Iepriekš palasīju internetā par zīda apgleznošanas tehniku un sabijos, ka es nekad to nevarēšu, jo nekad neesmu skaisti zīmējusi. Bet Andra mani iedrošināja. Man pirmā bija glezniņa ar magoni – tā tapa divās stundās. Nākotnē savus darbus gribētu redzēt kombinācijā ar citiem rokdarbiem, piemēram, tamborējumiem un adījumiem. Inta Brantevica: Mani ļoti aizrauj šī nodarbe. Uz Ziemassvētkiem jau dāvināju pašas izzīmētās šallītes. Kad biju maza, mamma vienmēr man stāstīja, ka jāiemācās viss, kas saimniecībā vajadzīgs, – viņa lika šūt, aust, adīt, tad nāca mezglošana, klūgu pīšana. Tā esmu apguvusi ļoti daudz no visa kā. Noteikti gribēju iemācīties apgleznot arī zīdu. Tas man ir kā sevis piepildījums.
