«Mēs tikāmies martā…» – 4. vidusskolas koncertzālē 1. martā pulksten 17
Jelgavas 4. vidusskola atkal sagādājusi jaunu pārsteigumu labas kora mūzikas cienītājiem, pirmo pavasara mēnesi sākot ar koncertu, kurā līdzās visā Latvijā labi pazīstamajam meiteņu korim «Spīgo» un Rīgas kultūras nama «Mazā ģilde» vīru korim «Frachori» publikas priekšā stāsies Jelgavas 4. vidusskolas pedagoga Ingus Leilanda jaunākais lolojums – vīru koris «Kārkli pelēkie zied».
Kad mēģināju sazvanīt vienu no koncerta iniciatoriem kora «Kārkli pelēkie zied» diriģentu Ingu Leilandu, iztraucēju viņu mācību stundas laikā. Bet ne Jelgavas 4. vidusskolā, izrādās, vienmēr aizņemtais Ingus izbrīvējis laiku vēl kādai nodarbei un pirmdienās māca bērnus Lielplatones Speciālajā internātskolā. «Kā sāku no rīta astoņos, tā līdz pat septiņiem vakarā – mācu mūzikas pamatus bērniem no 1. līdz pat vecākajām klasēm. Ir arī fakultatīvās nodarbības: kam klavieres, kam taurīte,» Ingus balsī var saklausīt zināmu gandarījumu. «Jaunieši ir ļoti sirsnīgi un pretimnākoši, var just lielu atšķirību starp lauku un pilsētas skolu. Es ceru, ka bērniem manas stundas patīk, jo es pats ar lielplatoniekiem strādāju ar prieku. Laukos pavisam cits dzīves ritms, atgriezies pilsētā, jūtu, kā mēs cits citam skrienam garām,» atzīst Ingus, ar kuru nopietnāku tikšanos klātienē izdodas sarunāt nākamajā dienā Jelgavas 4. vidusskolā.
– Nule aizvadītajā sestdienā tevi varēja redzēt Žorža Siksnas Tirkīza kora ansambļa priekšgalā Jelgavas reģiona vokālo ansambļu skatē. Esmu tev kādreiz jautājis, bet nu, kad jau pagājuši gandrīz pieci gadi kopš tiem slavenajiem Tirkīza krāsas «TV koru kariem», atļaušos pajautāt vēlreiz – vai nav apnicis vienmēr būt Žorža ēnā?
Nevienu mirkli neesmu juties, it kā būtu kāda ēnā. Simbols paliek simbols, un, ja kolektīvs radies zem tādas zvaigznes sakarā ar konkrētu notikumu, kāpēc mums ar tādu nosaukumu un labi atpazīstamu solistu arī neturpināt? Drīzāk mēs viens otru papildinām, kolektīvs no tā iegūst kolorītu un visādā ziņā pozitīvas noskaņas un ietekmes. Gan no Žorža, gan no manis, gan no jauniešiem, kas ir mums abiem apkārt.
Mēs ar Žoržu vienmēr apmaināmies viedokļiem, kāds varētu būt izpildījums – kādā sarežģītības pakāpē vajadzētu izvēlēties repertuāru un taisīt mūsu jauniešu sastāvam skaņdarbu aranžijas. Žoržam Siksnam ir nenoliedzami liela pieredze vieglās mūzikas žanrā, un viņš jau tīri intuitīvi jūt, kur vajadzētu sabiezināt ansambļa skanējuma krāsas, kur likt uzsvaru uz solistu, lai koris nedominētu pār solo dziedājumu.
Ir mums arī tādas programmas, kur Žoržs vispār uzstājas ar savu programmas daļu, ansamblis – ar savu, piemēram, tā praktizējam garīgās mūzikas koncertos.
– Kad piedalījāties «TV koru karos», droši vien nebija tālejošu domu par turpinājumu piecu gadu garumā?
Protams, ka turpinājums nāca spontāni. Šova laika sajūtas, esot kopā un kopā uzstājoties, bija tik patīkamas, ka gribējās turpinājumu. Turklāt kolektīvs sajuta savu profesionālo varēšanu – dažādas grūtības pakāpes programmas izdevās pacelt pietiekami viegli. Arī Žoržam bija savas idejas par tālāku nākotni. Bija jāizvēlas kompromisa variants, kas saistītos ar ne pārāk lielu slodzi, jo nevienam no mums Tirkīza koris nebija un nav pamatnodarbe.
Neiztikām arī bez sastāva rotācijas. Tomēr katrā balsu grupā palikuši sākotnējie dalībnieki, kas cementē ansambļa muzikālo satvaru un domāšanu. Gadu gaitā izveidojies arī diezgan plašs repertuārs, par ko nav īpaši jālauza galva, tomēr tā saucamajam «zelta repertuāram» allaž cenšamies pielikt klāt ko jaunu.
– Vai tirkīza krāsas nosaukuma dēļ klausītāji nemēdz jaukt divus dažādus kolektīvus – «Tirkīzband» un Žorža Siksnas kora ansambli?
Gadās jau visādi. Mēs katrā koncertā sevi nemēģinām speciāli atšifrēt, tāpat domāju, ka arī «Tirkīzband» necenšas pakārtot savu nosaukumu mūsu kolektīvam. Ja nu kādam rodas speciāli jautājumi, varam paskaidrot. Nekādu naidīgu attiecību mūsu starpā nav, lai vērtē klausītāji.
– Bez Tirkīza ansambļa ir vēl virkne kolektīvu, kuros esi aktīvi darbojies, allaž necenšoties izbīdīties pirmajā plānā. Piemēram, pašvaldības iestādes «Kultūra» koris «Zemgale».
Kāpinot slodzi Jelgavas 4. vidusskolas kolektīviem, no kormeistara amata «Zemgalē» nācās atvadīties. Atzīšos gan, ka uz «Zemgales» koncertiem joprojām nāku ne jau kā skatītājs – sporta pasaulē mani laikam sauktu par leģionāru. Man ir patiesi liels prieks, ka ar jauno māksliniecisko vadītāju Gunti Pavilonu priekšgalā «Zemgales» muskuļi no koncerta uz koncertu kļust profesionālā ziņā spēcīgāki.
Bet pamatā esmu Jelgavas 4. vidusskolā. Iepriekšējā intervijā pirms gadiem četriem teicu, ka sapņoju par savu vīru kori, tagad man tāds ir – «Kārkli pelēkie zied».
– Beidzot apnika būt par «otro»?
Gluži tā nevarētu teikt – faktiski šo kori «stūrējam» divatā ar skolas direktoru Agri Celmu. Bet es tik tiešām nepiešķiru lielu nozīmi formālajam dalījumam «pirmais, otrais», kaut šoreiz mani parasti min kā pirmo, lai direktors varētu brīžiem arī pasēdēt un pavērot no malas. Mēģinājumos gan tiekamies un galvenos norādījumus dodam kopā. Kopā domājam par repertuāru, plānojam, kādu papildu slodzi varam «kraut virsū» šiem jauniešiem, no kuriem praktiski visi vēl spēlē kādu instrumentu pūtēju orķestrī «Rota». Turklāt direktoram «rokas niez» uzspēlēt kādu «feinu» pavadījumu, kā viņš to ļoti labi prot.
– «Kārkli pelēkie zied» ir tagadējo 4. vidusskolas audzēkņu vai arī absolventu koris?
Tas ir tagadējo skolēnu koris, jo mācību periodā ļoti grūti piesaistīt vēl kādu ārpusskolas cilvēku – mēģinājumu lielākā daļa notiek darbdienas laikā. Lai gan rokas stiepiena attālumā mums ir ap 15 cilvēku liels absolventu sastāvs, ko nepieciešamības gadījumā varam piesaistīt 25 dziedošajiem skolēniem.
– Kuri piedevām vēl spēlē orķestrī «Rota».
Tieši tā. Puiši jebkurā brīdī var nolikt pie malas instrumentus, piecelties kājās un nodziedāt četrbalsīgu vīru kora dziesmu. Vai arī otrādi – kora koncerta laikā paņemt katrs savu instrumentu, pielikt pie lūpām, un skanēs pilntiesīgs pūtēju orķestris.
Sestdienas koncertā mēs būsim skolēnu sastāvā – 25.
– Kā radās doma par sestdienas koncertu. Tas, ka tajā piedalās meiteņu koris «Spīgo», ar ko sadzīvojat zem vienas skolas jumta, nav nekāds pārsteigums. Bet kā radās ideja par Rīgas «Frachori» piesaisti?
Diezgan labi parādījām sevi 2013. gada pavasarī Vispārējo Dziesmu svētku koru skatē. Esmu arī personīgi pazīstams ar kultūras nama «Mazā ģilde» vīru kora «Frachori» diriģentu Andreju Mūrnieku, kurš mani šad tad uzaicina uzdziedāt vīru kora repertuāru no dažādām pasaulslavenām operām.
Nospriedām, ka jauna vīru kora, kāds ir «Kārkli pelēkie zied», nodibināšana jaunāko laiku Latvijā ir liels retums, un tas pienācīgi jāatzīmē, parādot savus spēkus draudzīgā koncertā. «Frachori» ir koris ar lielu starptautisku, tai skaitā arī konkursu, pieredzi, un mūsu jauniešiem nebūtu slikti sapazīties ar tādu kolektīvu, vienu otru dziesmu mēģinot nodziedāt arī kopīgi.
– Bail nav?
Es domāju, dažos atlikušajos mēģinājumos sakoposim spēkus, izdresēsim stāju, iemācīsimies visus vārdus, un tad jau būs kārtībā. Baiļu kā tādu nav, vairāk to var saukt par uztraukumu, lai skatītāji saņemtu daudz, daudz pozitīvu emociju.
Šodienas jaunieši jau vispār ir bezbailīgi. It īpaši, kamēr rit mēģinājumu process. Kad tuvojas koncerts, bezbailība dažreiz mēdz pazust, un tad ir grūti saprast, kur likt rokas, kājas un acis, kad esi uznācis uz skatuves.
– Vari atklāt kaut ko no koncerta «Mēs tikāmies martā…» repertuāra?
Dziedāsim slavenas tēmas gan no ārzemju komponistu klasiskajām operām, piemēram, Vergu kori no Džuzepes Verdi operas «Nabuko», gan neapoliešu «Funiculi Funicula», būs arī pāris sadzīves tēmas no mūsu pašu komponista Agra Celma radītiem opusiem. Gribam parādīt arī kādu pavasarīgi iešūpojošu roku no grupas «Status Quo» repertuāra. Puiši ir spēka gados, tā ka dziesma «Armijā esot» būs pašā laikā.
Kopā ar «Frachori» ieskatīsimies arī lielo Dziesmu svētku repertuārā, piemēram, «Lokaties(i), mežu gali» un nu jau par klasiku kļuvusī Valtera Kaminska un Imanta Ziedoņa «Mūžu mūžos būs dziesma».
«Frachori» dziedās gan Andreja Mūrnieka kompozīcijas, gan klasiku, gan garīga satura dziesmas, būs arī kori no operām. Viņiem palīdzēs solists Mārtiņš Zvīgulis.
«Spīgo» kļuvusi par tik pārbaudītu vērtību, ka ja varam gaidīt pārsteigumus, tad tikai patīkamus. Būs arī dziesmas, ko nobeigumā izpildīs visi trīs kori. ◆
