Valsts politika pārtikas jomā ir genocīds pret tautu, apjautusi Vilces pagasta dziedniece Valentīna Uzare
Bioloģiskā saimniece Valentīna Uzare, uzlūkojot savā pagalmā Lielberķenes dzirnavezera kraujā no padomju saimniecības pāri palikušo ķieģeļu skursteni, prāto, ka to vajadzētu pārvērst par skatu torni, liekot ekskursantiem kāpjot pamatīgi izlocīt kājas, lai ar skatu meklētu ūdenskrātuves gulbjus.
Viņa ir vienīgā darbu organizētāja, pārraudzītāja un nereti arī darītāja saimniecībā «Droši vesels» Vilces pagasta Ziedkalnē, kur harmonijā ar dabu aug zālītes, dārzeņi un mitinās dzīvnieki. Tomātu, eksotisko melotriju un citu augu stādi jau sildās podiņos plēves mājā, bet citā padomju dzelzs karkasa siltumnīcā, kas veiksmīgi pārbūvēta par lielu šķūņa un kūts apvienojumu, saimniecei durvis paverot, par sevi atgādina aitas un kazas, viņai ir arī savs putnu dārzs un viena cūka. «Stikli nāca un nāca, neskaitāmas reizes lasījām, un vēl joprojām atrodu,» Valentīnai ir mieles par padomju «godības» pārpalikumiem. Zem plēves ražos paprika, tomāti, melones un arbūzi, kas sasniedzot pat deviņus kilogramus, bet saimniecības lauki iepletušies deviņos hektāros, kur aug garšvielas, kartupeļi un citi dārzeņi, auzas, «taču no visa nedaudz». «Droši vesels» labumus saimniece piegādājusi Mārtiņam Rītiņam, nodrošina ar tiem bioloģiskās pārtikas bodītes, kā arī cer ar dārzeņiem iekļūt «Rimi» tīklā. «Bet man tā lielā šturme ir beigusies, vairs nav dūša kā pirmajā gadā,» viņa saka. Valentīnas zelta ādere ir dziednieciskās ziedes, ko viņa sākusi gatavot, ziedes «Evija» izgudrotāja Edgara Riņķa iedrošināta un pamācīta. Valentīna ik sestdienu dodas uz kādu tirdziņu ar savu mazo «Seat», bet, tālāku ceļu mērojot, iedarbina VW mikroautobusiņu, kurā pārgulēšanai ieklāj «Dormeo» matraci – «un prom uz Ventspili».
Netic, bet vēlāk saka paldies
«Nevar izkonkurēt,» viņa ir pašpārliecināta. «Manas ziedes nevar uzvārīt jebkurš. Jābūt mediķim, tāpēc esmu pateicīga par savu veterinārārstes profesiju, bet arī ar to nepietiek – dziedniecība ir ziedēm klāt, tāpēc rezultāti ir tik labi. Lopi vai cilvēki – ārstēšana īpaši neatšķiras. Medicīnā cilvēka zāļu deva atbilst cūkas devai – ļoti vienkārši aprēķināt,» smejas dziedniece.
Valentīna «Ziņas» uzņem tējas namiņā ar skatu uz ezera spoguli. To viņa satricina vasarās, ik dienu uz dažām minūtēm iemetoties Svētes upes nestajos ūdeņos. Namiņā smaržo saimnieces gatavota cūkgaļas desa ar kadiķogām, kaktā ir masāžas kušete cita veida viesu uzņemšanai, bet goda vietā uz galda – destilējamais aparāts. «Jūs laikam nodomājat, ka alkoholiķe! Bet man gadam pietiek ar vienu «Rīgas Melnā balzama pudeli»,» Valentīna smejot atrunājas, ka ierīce paredzēta zālīšu izvilkumiem. Tie ir būtiska sastāvdaļa viņas 31 dziednieciskajā ziedē, bet pieprasītākās ir piecas sešas, vispirktākā – Nr.3 sāpošām mugurām un locītavām. «Manas ziedes nav lētas, bet tomēr maksā mazāk par ārsta izrakstītām zālēm, nemaz nerunājot par operācijām. Man ir Baltkrievijas ārstu atzinums, ka, ilgstoši lietojot trešo ziedi, iespējams novērst ceļgalu protezēšanu. Jaunu kaulu vietā neieliksi, bet var stingri uzlabot stāvokli. Lielākā daļa muguras sāpju nāk no iekaisumiem, no gripas vai pat mandelēm,» stāsta Valentīna, kura pati uzticējusi veselību savām ziedēm. «Esmu pārliecinājusies, ka no hroniskām iesnām ar trīs ziedēm var atbrīvoties nakts laikā. Cilvēki semināros netic, bet, kad pienāk ziema, zvana un pasakās.»
Vīrieši par slinku
Ziedes Valentīnu uzsviedušas uz popularitātes viļņa. Par izloloto līdzekļu plašo iedarbību viņa uzzina no pircēju atsauksmēm. «Piemēram, es saku, ka ziedes iedarbība ir četras stundas, bet man atzvana – nē, sešas! Es smejos, kad pienāk gadatirgū un lasa sastāvu uz bundžiņas: lupstājs mājās ir, citrons arī – nepirkšu, taisīšu pats!» Netveramais ziežu sastāvā ir dziednieces daļa, par to viņa runā lēni un mīklaini. Tāpat viņa stāsta par vīriešiem savā dzīvē – nelaiķis vīrs veterinārārsts, ar kuru apprecējusies studiju laikā Jelgavā, bijis draugos ar alkoholu, bet vēlākais dzīvesdraugs arhitekts izrādījies Valentīnai «par slinku!». Valentīna pati šaudās pa sētu jaunas sievietes vieglumā, bet malkas šķūnī krājumus ar ritmisku troksni papildina valsts sociālās aprūpes centra «Zemgale» Ziedkalnes filiāles iemītnieks. «Viņiem uzticos vairāk nekā vietējiem alkoholiķiem, no kuriem viens man nozaga maisu ķiploku – kas tie bija par zaudējumiem!» iekarst Valentīna. «Tādi grib, pirkstu pakustinot, 20 eiro nopelnīt – nu nebūs tā,» viņa pukojas. Valentīna savā paspārnē paņēmusi, kā pati saka, «meiteni» – četrdesmitgadīgo Antru no pansionāta personām ar smagiem garīgiem traucējumiem. Tas prasījis lielus pūliņus cīņā ar birokrātiju un ierēdņiem, tagad Valentīna smejas – bijusi sajūta, ka cenšas adoptēt zīdaini. Trīs bērni un astoņi mazbērni ir Valentīnas Uzares mūža «bilance».
«Lai atnāk un pastrādā!»
Bioloģiska saimniekošana Roņos nav modes lieta kā daudziem, bet saimnieces «dzīves pārliecība». Strādnieks ar vecās dārzniecības pieredzi stāstījis, ka pussimt kilogramu mēnesī katrā siltumnīcā ķīmiju kaisījuši, tāpēc brīnījies, kā var izaugt raža bez tās. «Laistu ar zaļo vircu, lietoju kūdras izvilkumu, «Bioefekta» līdzekļus. Svarīgi domāt labas domas, ar tomātiņiem aprunāties.»
Intensīvās saimniekošanas lauku ieskauta, dabas spēkam uzticīgā Zemgales sieva saka: «Es neteiktu neko, ja ķīmiju kaisītu pa šķipsniņai, nevis bērtu saujām. Tomātu miglotāji bieži dabū kuņģa vēzi, bet par ēdājiem – vai tad tie tomāti no lielveikala vispār ir ēdami? Būšu atklāta – valsts politika pārtikas jomā ir genocīds pret tautu. Pārtikas veikalam pretī vajag aptieku, citādi tagad vairs nevar. Tāpēc iesaku audzēt pašiem, tikai ķīmiju nekaisiet. Minerālmēslu bizness ir tikpat netīrs kā naftas.» Tirgojoties pati pieķērusi konkurentus, kas kā pašaudzētus pārdod lētos poļu tomātus no nakts tirgus. «Pat bioloģiskajā tirdziņā «Berga bazārā» var sastapt saimnieces, kas nezina, kas ir bioloģisko saimniecību apliecinošs sertifikāts. Tāpēc turp vairs nebraucu.»
«Lai atnāk un pastrādā!» Valentīna atrūc, kad saruna ievirzās par bioloģisko produktu augsto cenu. «Ar to savu mazumiņu esmu pati labi paēdusi, citus labi pabaroju un vēl uz tirgu aizvedu,» viņa ir nelielu saimniecību atbalstītāja. «Man miljonus nevajag!» Saimnieci tracina jezga ar lauksaimniecības zemes iegādes ierobežojumiem. «Milzīgas saimniecības nav ceļš, kas Latvijai ejams. Kopš man ir bioloģiskā saimniecība, veselību uzturu labi, tiku galā pat ar Laimas slimību un citiem asins parazītiem.»
Dievs un zināšanas
«Citi saka – no Dieva dots, bet es zinu, ka nepieciešams ļoti daudz zināšanu. Kad pie manis atbrauc un es strādāju ar cilvēku, man viņa spēku nevajag. Bet pēc tam i tam cilvēkam, i man labāk.» Savādo spēku dziedniece sevī apjautusi astoņdesmitajos gados kādā traģikomiskā situācijā. «Viena no telēm bija aizrijusies ar bieti, bet man jāsteidzas Jelgavā uz sanāksmi. Neviena cilvēka kūtī, es viena pati un jau slapja no tā, kā cenšos lopiņu atbrīvot. Pēkšņi prātā ienāk doma – ko es te mokos, vienkārši pielikšu rokas. Apliku rokas ap izspiedušos bieti, govs stāvēja mierīgi un pēkšņi to norija. Man toreiz nebija laika domāt par notikušo, steidzos uz Jelgavu.» Citreiz viņa noteikusi neparastu diagnozi slimai govij, bet rajona galvenais veterinārārsts neticējis viņas apgalvotajam, kamēr Valentīna nav nolikusi uz viņa galda spaiņa lieluma kamolus no preses šņores, cietus kā akmeņus, ko izgriezusi no govs kuņģa.
«Pienenes, strutenes, kadiķi, egles, priedes, rozes,» Valentīna nevar apstāties, skaitīdama vērtīgākos augus savā apkaimē. Viņa uzņem arī pa kādai skolēnu vai pensionāru grupai. Šogad pēdējo gadu būšot tik plaša saimniecība, turpmāk samazinās. Vai dosies pelnītā atpūtā? «Nekādā gadījumā, un nevienam to neiesaku – visu laiku cilvēkam jākustas!» Valentīna plāno no 17 hektāru plašā īpašuma atdot laukus bērniem, sev atstājot divus trīs hektārus, kur rosīties. ◆
