Pirms gadiem desmit pēc Maskavas apciemošanas šausminājāmies par turienes večām, kas plūcās, tiklīdz kāda bija ielīdusi citas pārzinātajā miskastē vai citā teritorijā, kurā varēja gūt naudā vai graudā taustāmu labumu.
Pirms gadiem desmit pēc Maskavas apciemošanas šausminājāmies par turienes večām, kas plūcās, tiklīdz kāda bija ielīdusi citas pārzinātajā miskastē vai citā teritorijā, kurā varēja gūt naudā vai graudā taustāmu labumu. (Rietumzemju ubagi, kuriem trūkst slāviskā kolorīta, tik uzkrītoši neuzvedas). Jau kur tas laiks, kopš arī mūsu ikdienā ir cilvēki, kas lūdz naudu jeb vienkārši – ubago. Dažādas ir mūsu domas un nostāja pret viņiem. Ko saka viņi paši?
Aleksandru var sastapt veikala «Laimdota» priekštelpā. No savas mītnes Pārlielupē, kas, pēc viņa vārdiem, laika zoba ietekmē sākot pārvērsties par graustu, šurp viņš parasti nākot līdz ar veikala atvēršanu un sēžot līdz pusdienlaikam, kad savākts kāds lats vai nedaudz vairāk. Savu vecumu viņš atļauj sarēķināt pārējiem, teikdams, ka dzimis 1930. gadā. Savulaik strādājis par virpotāju kuģu remonta rūpnīcā, bijusi ģimene, meita un dēls. Pēdējais nezināmā virzienā devies tā dēvētās pārbūves sākumā, un kopš tā laika ne ziņas, ne miņas. Pārējie – apglabāti. Varam tikai minēt, vai tā ir poza, vai patiesība, taču vārdi par vēlēšanos ātrāk aprakt pašam savu dzīvi skan bargi. Pats uz šādu soli gan nevarot saņemties un pielikt sev roku. Ja kāds iedotu tabletes, lai ātri un viegli izbeigtu šīs zemes gaitas, jo pašreizējā dzīve jau neesot dzīve. Saņemtās pensijas (pēc paša vārdiem, 20 latu) dzīvokļa apmaksāšanai un izdzīvošanai esot par maz. Arī veselība neesot tāda, kā gribētos. Pie zobārsta nevarot atļauties aiziet – jāgaida, kad zobi paši pārsāpēšot un izpūšot. Arī kādas saslimšanas reizē neesot ko cerēt uz palīdzību. Ar bažām gaidot ziemu, jau tagad ne katru dienu pietiekot spēka atnākt pāri tiltam. Par samesto naudiņu pērkot maizi, pienu, kādu paciņu biezpiena. Kaut sejas nokrāsa liecina, ka Aleksandrs nav nekāds svētais, viņš uz stingrāko noliedz pat šņabīša lietošanu, kur nu vēl iegādāšanos.
Otru Aleksandru «Laimdotas» priekštelpā sastopam pēcpusdienā. Dzīvojot netālu, Mātera ielā. Aizņemot vienu istabu četristabu dzīvoklī kopā ar meitas ģimeni. Saņemot 32 pensijas latus. Pašam varbūt pietiktu, taču ne meitai, ne viņas vīram nav darba, bet vēl aprūpējami četri bērni. Viens pašlaik gan uzturoties laukos. Ar pensiju, meitas saņemto niecīgo bērnu naudu un domes palīdzību iztikšanai nepietiekot, kur nu vēl par dzīvokļa un apkures maksām domāt. Savulaik Aleksandrs esot bijis labs namdaris. Vēl ne tik sen daudzās mājās palīdzējis ko remontēt vai celt. Arī tagad nekas nebūtu pretī, bet 67 gadus vecam vīram vairs reti kāds kaut ko prasot. Tiem, kas kaut ko ceļ, pietiek līdzekļu algot brigādes. Savukārt tiem, kam nekas nebūtu pretī pret tādu meistaru kā viņš, neesot naudas ne materiāliem, ne meistaram. Zagt viņš neprotot, tāpēc nākot pasēdēt uz «Laimdotu». Iesākumā kauns bijis milzīgs, bet ko citu darīt? Neesot tas vecums, kad varētu braukt uz Rīgu, tālāk no pazīstamu cilvēku acīm. Konkrētu laiku, ko viņš pavada, turot cepuri izstieptā rokā, viņš nezināja nosaukt. Gaidot, kamēr sanākot diviem kukulīšiem maizes. Tad puskukulīti atstājot sev, pārējo atdodot meitai. Ar pārējiem lūdzējiem cenšoties nekontaktēties, tāpēc nekādu konfliktu, ka savā starpā kaut ko nevarētu sadalīt, neesot. Vienīgi vecākais mazdēls reizēm izrevidējot viņa istabu, paņemot naudu. Acīmredzot šā iemesla dēļ Aleksandram nekas nebūtu pretī dzīvot atsevišķi un atbildēt par sevi. Taču to laikam nepiedzīvot. Tikpat neiespējama ģimenei liekoties dzīvokļa samainīšana pret mazāku.
Kārlim, kura ubagošanas vieta ir Ķekavas veikala nojume, ir tikai 59 gadi un nav nekāda darba. Jau otro gadu viņam neesot oficiālas dzīvesvietas. Kad dēls apprecējies, kaut kādā ceļā panākta viņa izrakstīšana no dzīvokļa. Acīmredzot dēla sieva tā gribējusi. Tagad dēls kaut kur Rīgā strādājot, reizēm viņi satiekoties, bet palīdzēt dēls nevarot, jo pašam tāda sišanās pa dzīvi vien iznākot. Interesējies domē par dzīvošanas lietām, tas viņam esot tas aktuālākais, bet saņēmis atteikumu. Tā jau gadus divus mētājoties pa kāpņu telpām un apskaužot tos, kas vismaz pagrabā spējuši iekārtoties.
Tie ir tikai trīs no ļoti daudziem līdzīgiem dzīvesstāstiem, ko iespējams uzklausīt apmeklētāju ziņā blīvāko tirdzniecības objektu apkaimē. Bez īpašām leģendām un fantāzijām. Vienīgi ar atsevišķiem izskaistinājumiem savā labā, jau minēto atturīgo dzīvesveidu ieskaitot, ko uzsvēra un par ko gandrīz dievojās katrs satiktais. Nav jau tā, ka šie cilvēki par tādiem kļuvuši pilnīgi bez savas līdzdalības. Tas noticis daudzu un neviennozīmīgu faktoru ietekmē un bijis atkarīgs no katra dzīvesspēka. Nu ar viņiem ir tāpat kā ar sarūsējušu naglu, ko grūti izvilkt. Arī šiem cilvēkiem savā liktenī grūti būtu ko mainīt. Pat ja vispārējais stāvoklis pēkšņi nosvērtos viņiem par labu. Vārdos skopi un atturīgi, bez cerībām uz ko labāku. Pēc principa «Cilvēks cilvēkam – vilks» dzīvojoši. Ar savu zonu sadalījumu, ar saviem nerakstītiem likumiem. Daudziem šis ieradums kļuvis par dzīvesveidu un par tādu arī paliks. Bet citi tādā stāvoklī ir nonākuši neba bez valsts līdzdalības. Šoreiz valsti pārstāvošo amatpersonu viedokļi izpaliek. Tos uzklausīsim, turpinot dzīves pabērnu sēriju. Varbūt teiksiet – kas vēl nebūs! Vispārējas nospiestības laikā, kad netiek domāts par vēl daudzām citām, iespējams, pat svarīgākām lietām, pievērsties ubagu tēmai. Bet mums pieder viss, kas ar mums notiek. Arī ubagi mūsu ikdienā. Un kur nu vēl ne mazums bērnu, kas tikpat neviennozīmīgu iemeslu dēļ sāk iemīt nule ieskicētās jomas taciņu. Arī jūs «Ziņas» aicina izteikt savas domas un viedokļus, izstāstīt kāda līdzcilvēka likteni. Ar ļaunuma un netikuma mazināšanu ir tāpat kā ar vāti. Tā dzīst, sākot no apkārtējās veselās miesas.
