Ziedputekšņi ir bišu barības galvenā sastāvdaļa. To ķīmiskais sastāvs ir ļoti daudzveidīgs un bagāts.
Ziedputekšņi ir bišu barības galvenā sastāvdaļa. To ķīmiskais sastāvs ir ļoti daudzveidīgs un bagāts. Taču visu putekšņu iedarbības efekts uz organismu nav vienāds. Pēc praktiķu novērojumiem, no Latvijas floras augiem par visefektīvākajiem ir atzīti vītolu, kārklu, augļu koku, magoņu, āboliņa, liepu, viršu, pieneņu, tauriņžiežu, rudzupuķu un citur putekšņi.
Ziedputekšņi sastāv no sešiem galvenajiem komponentiem:
– ūdens, kas ir no četriem līdz 20 procentiem;
– olbaltumvielām, kas ir no septiņiem līdz 29 procentiem, proteīniem (albumīnu veidā), kas vidēji ir 20 procentu, un aminoskābēm, kas ir 13 procentu. Vairākas no tām ir nepieciešamas organisma dzīvības procesiem, jo organisms pats tās nespēj sintezēt. Tādas ir izoleicīns, leicīns, metionīns, valīns u.c. Putekšņos aminoskābju ir vairāk nekā sierā, olās, liellopu gaļā;
– vitamīniem: A (provitamīns karotīns), E, C, B1, B2, B5 (PP) un vēl citiem, arī P vitamīna rutīna, kā ļoti daudz ir griķu, paprikas, sērmūkšļu, burkānu, riekstukoka un liepas ziedputekšņos. B1, B2 un E vitamīnu ziedputekšņos ir vairāk nekā ogās, saknēs un salātos. Vispār B vitamīnu daudzuma ziņā putekšņus pārspēj vienīgi raugs. A vitamīna putekšņos ir 20 reižu vairāk nekā burkānos. Ābeļu un kastaņu putekšņi satur daudz biotīna (H vitamīns). Putekšņos ir atrodami pilnīgi visi vitamīni;
– ogļhidrātiem, kas sausos putekšņos ir apmēram 15 līdz 38 procentiem (97 procentus ogļhidrātu sastāda glukoze, saharoze, fruktoze, arabinoze);
– minerālvielām, to saturs putekšņos ir svārstīgs, bet caurmērā – 2,7 procenti. Putekšņi satur silīciju, sēru, varu, kobaltu, nātriju, dzelzi, alumīniju, kalciju, magniju, fosforu, bāriju, zeltu, cinku, sudrabu, niķeli utt, gandrīz visu Mendeļejeva tabulu;
– taukvielām, kuru saturs visbiežāk ir no viena (bērza) līdz 14 procentiem (pieneņu), bet lazdu putekšņos pat 17 procentu, un tās patērē pašas bites.
Medicīnā zieputekšņus izmanto jau ļoti sen. Cilvēkiem, kas atveseļojas pēc ilgstošas slimības, devuši ēst putekšņus (jādomā, ka bišu maizes veidā). Mūsdienās labus rezultātus apiterapeiti novērojuši anēmiju ārstēšanā, bērniem zarnu trakta darbības noregulēšanā, nieru iekaisuma ārstēšanā. Sekmīgi rezultāti ir panākti, lietojot putekšņus aknu, kuņģa slimību, prostatītu ārstēšanā. Tā kā putekšņi labvēlīgi iedarbojas uz zarnu trakta mikrofloru, ir panākta efektīva ietekme uz hipertonijas, aterosklerozes, dažu aknu un nieru slimību norisi.
Ziedputekšņi ir ieteicami pēc antibiotiku lietošanas, tie palīdz atjaunoties sarkanajiem asinsķermenīšiem.
Putekšņu lietošana ir efektīva arī alkoholisma ārstēšanā. Putekšņu un medus maisījumu (1:1 vai 1:2) sekmīgi lieto nervu un endokrīnās sistēmas slimību ārstēšanai.
Pārsvarā putekšņus iesaka lietot 20 līdz 30 gramu dienā (ēdamkarote ar kaudzi). Ja vēlas, dienas devu var sadalīt divās vai trīs daļās. Profilakses deva ir 250 – 300 gramu ziedputekšņu, vislabāk tos lietot ēšanas laikā, bet, ja ir samazināts kuņģa sulas skābums, tad putekšņi jālieto 30 minūtes pirms ēšanas.
Jāatceras, ka putekšņi traucē miegu, tādēļ tos nevajadzētu lietot vēlu vakarā.
Vislabāk ziedputekšņus lietot rudenī pirms aukstā un mitrā laika, jo tad cilvēks sevi pasargā no saaukstēšanās slimībām. Taču tos var lietot arī jebkurā citā laikā. Īpaša nozīme tiem ir bērnu iestādēs, jo bērni ir sevišķi uzņēmīgi pret šādām slimībām.
Ziedputekšņi pavairo darba spējas, sevišķi tiem, kam liela garīgā un fiziskā slodze. Tie pozitīvi ietekmē sportistu fiziskās spējas, ātri sedz enerģijas zudumus. Sportistiem pēc lielas slodzes iesaka 175 – 200 gramu medus un 50 – 80 gramu ziedputekšņu.
Vairākās zemēs putekšņus izmanto kosmētikā, ādas slimību ārstēšanā. Konditorejā tos izmanto kā dabisko krāsvielu un garšvielu. Jau gadsimta sākumā putekšņus lietoja veterinārijā, īpaši putnu slimību ārstēšanai. Tie ir vērtīgs papildinājums mājdzīvnieku barībai.
Ziedputekšņi jāglabā tumšā un vēsā vietā slēgtos traukos.
