Kad baltu sniegpulksteņu desants apsēdis vēl melnās puķudobes, pilsētas nomalēs ož pēc degošas kūlas un katrs no mums jau ir saņēmis «april», «april», tad ir skaidrs, ka pavasaris ir klāt.
Kad baltu sniegpulksteņu desants apsēdis vēl melnās puķudobes, pilsētas nomalēs ož pēc degošas kūlas un katrs no mums jau ir saņēmis «april», «april», tad ir skaidrs, ka pavasaris ir klāt.
Vēl pēdējās dienas apkures radiatori dveš siltumu, lai pēc ziemas maratona ietu pelnītā atvaļinājumā uz pusgadu. Dod, dievs, lai šī siltuma apgādes sistēmas atpūta nepārvērstos par došanos pensijā. Vidējais siltuma apmaksas rādītājs pagājušajā %ziemā veido 50 60 procentu. Tātad jelgavnieki palikuši parādā par ziemas mēnešos piegādāto siltumu. Bet siltuma ražotājs par sadedzināto kurināmo ir samaksājis. Turpinās riņķadancis ar parādiem, soda procentiem un tiesas procesiem.
Kā Damokla zobens virs mūsu galvām pacelts drauds par apkures nesākšanu nākamajā rudenī. Un pamatoti. Salīdzinājumā ar pilsētnieku ienākumiem nejēdzīgi augstais apkures tarifs, nesakārtotie siltuma uzskaites un regulēšanas jautājumi, negūtā siltuma ekonomija sakarā ar vēl nerekonstruētajām siltuma trasēm un visbeidzot gigantiskais Pasaules bankas augļotāju dotais kredīts, kura atmaksa jāsāk jau pēc gada, rada pavisam ne pavasarīgas pārdomas.
Rādās, ka pašvaldība, 1995. gadā uzvēlusi sev plecos smago Jelgavas centralizētās siltumapgādes rehabilitācijas nastu, pēc pāris pussolīšu speršanas ir nošļukusi uz ceļiem. Nesamais kļuvis vēl smagāks, jo pērn ir ņemti kredīti 2,6 miljonu latu apjomā, lai varētu turpināt jau iepirkto cauruļu guldīšanu Jelgavas zemes «klēpī», pirktu mazutu, remontētu katlus. Iepriekšējo gadu parāds «Latvijas gāzei» nav dzēsts. Cukurfabrikas siltuma piegādātāji gaida apmaksu par Pārlielupes sildīšanu un, protams, ar visiem soda procentiem.
Ja tādā garā turpināsim, vēl pēc pāris ziemām būsim ne tikai uz ceļiem, bet uz lāpstiņām. Teritoriālās reformas apoloģēti varēs uzgavilēt, jo siltuma sistēmas rehabilitācijas mokās kritušo Jelgavu viegli varēs pievienot Ānei vai Brankām.
Vai ir kāda izeja? Uzskatu, ka, ja Jelgavas pašvaldība nākotnē vēlas atbrīvoties no siltumtrašu čūskas žņaugiem un plāno ne tikai rūpēties par siltumapgādi, bet pilnvērtīgi veikt arī citas likumā «Par pašvaldībām» deleģētās funkcijas, tad nekavējoties ir jāpārskata stratēģija siltumapgādes jomā. Pēc ilgām diskusijām 1997. gada 13. novembra domes sēdē tika panākts, ka vismaz Pārlielupē, kuru centralizētās siltumapgādes atjaunošana pagaidām nav skārusi, jāveic iespējamo variantu (rehabilitēt centralizētu siltumapgādi vai izvietot lokālās gāzes katlumājas) salīdzināšana.
Pārlielupes siltumapgādes sistēmas analīzi dome lūdza veikt Rīgas Tehniskās universitātes speciālistus Gvido Pētersonu un Raimondu Boktu. Vairāku mēnešu darbs ir pabeigts, apkopots un iesniegts Jelgavas domē. Tajā aplūkoti trīs varianti.
Esošās siltumtrases cukurfabrika RAF dzīvojamais masīvs rekonstrukcija;
lokālu katlumāju celtniecība siltuma patērētāju tuvumā;
jaunas siltumtrases cukurfabrika Jelgavas pilsētas slimnīca RAF dzīvojamais masīvs izbūve.
Kā galvenie aktuālajā pētījumā minēti šādi secinājumi.
1. Nav lietderīgi rekonstruēt esošo siltumtrasi cukurfabrika RAF dzīvojamais masīvs šādu apstākļu dēļ:
siltuma enerģijas patērētāji izvietoti Pārlielupes dzīvojamā masīva sākumā un beigās (enerģijas patērētāju blīvums qs.en.= 0,15 MW/ha, bet centralizētu siltumapgādi ekonomiski izdevīgi veidot, ja šis rādītājs ir > 0,23 MW/ha, tāpēc jātērē daudz enerģijas siltuma nesēja tranzīta transportam (Ls 30 tūkst. apkures sezonā);
šobrīd nav paredzama enerģijas patērētāju pieslēgšanās šai trasei tuvākā nākotnē;
iedzīvotāji nesaņem silto ūdeni vasarā;
kapitālieguldījumi trases rekonstrukcijā ir divreiz lielāki par ieguldījumiem lokālu katlumāju izveidei.
2. Šobrīd ekonomiski neizdevīga ir arī jaunas siltumtrases izbūve 1. punktā minēto apstākļu dēļ.
Šim variantam ir vēl papildu riska faktori trases realizācijā (individuāla apbūve, privātais zemes īpašums).
Kapitālieguldījumi 2,3 reizes lielāki par ieguldījumiem lokālai katlumājai.
3. Lokālu katlumāju izveidei RAF dzīvojamā masīvā ir šādi pozitīvi vērtējumi:
RAF dzīvojamā masīvā dzīvo aptuveni 15 procentu Jelgavas pilsētas iedzīvotāju;
iedzīvotājiem rodas iespēja saņemt silto ūdeni arī vasaras mēnešos;
maksa iedzīvotājiem par siltuma enerģiju varētu būt samērā neliela apmēram 15 16 Ls/Gcal;
kapitālieguldījumu katlumājas izveidei atmaksāšanas laiks ir apmēram četri gadi; turklāt pieņemto siltuma enerģijas izmaksu iedzīvotājiem (16 Ls/Gcal) iespējams samazināt, ja pagarinām kapitālieguldījumu atmaksāšanas laiku.
Manuprāt, galvenais arguments, kuru nemin pētījuma autori, ir tas, ka, ierīkojot Pārlielupē vairākas lokālas gāzes katlumājas un reizē ar dzīvojamo māju un citu objektu privatizāciju nododot šos siltuma ģeneratorus īpašumā patērētājiem, Jelgavas pašvaldība izkļūtu no pašreizējās ķīlnieka jeb starpnieka lomas starp siltuma ražotāju un patērētāju. Domei taču šoziem nesāpēja galva par LLU objektu (piecu kopmītņu un mācību korpusa) siltumapgādi Mātera un Lielās ielas kvartālā, Jelgavas rajona slimnīcas, Kronvalda ielas 5. un Pumpura ielas 7. dzīvojamās ēkas apkuri. Nākamajā apkures sezonā no siltumtīklu uzņēmuma pakalpojumiem atteiksies vēl viens LLU dzīvojamo ēku kvartāls un veterinārijas mācību korpusi Helmaņa ielā.
Ja pašvaldība tomēr nosliektos par labu esošo cauruļvadu remonta variantam, būtu vēlams lūgt cukurfabriku kā siltuma pārdošanā ieinteresētu personu veikt šos darbus par saviem līdzekļiem. Runas par to, ka, ar vienotu siltumtrasi sacilpojot abus Lielupes krastus, tiktu vairota konkurence starp siltuma ražotājiem un siltumenerģijas cena kritīsies, ir nieki, jo monopols ir monopols un abi ražotāji (siltumtīklu uzņēmums un cukurfabrika) vienmēr radīs iespēju vienoties par sev izdevīgu pārdošanas cenu.
Centralizētās siltumapgādes rehabilitācijas jautājums būtu studējams vēl no kāda manuprāt, interesanta aspekta. Nodokļus pilsētas kasē maksā visi jelgavnieki taču centrālo apkuri izmanto 50 procentu no mums. Līdzīgi tam, kā neviens nav man pajautājis, vai vēlos iestāties Eiropas Savienībā, tā Jelgavas pašvaldība nav izklaušinājusi pilsētas nomalē dzīvojošo Jāni par to, vai par viņa maksātiem nodokļiem būvējama «glauna» siltumtrase centra apartamentos mītošajam Pēterim. Bet par savu nodokļu naudiņu Jānis vēlētos ar sausām kājām un pa apgaismotām ieliņām pēc darba atnākt mājup. Un vēl atgriezt krānu, pa kuru vannā tecētu tīrs, karsts ūdens, nevis doties uz šķūnīti skaldīt malku plīts iekuriem.
Nav prognozējams, ka tuvākajos gados apkures izmaksas varētu mazināties un ka centralizētās siltumapgādes radīto ērtību kvalitāte augs. Tāpēc aicinu Jelgavas iedzīvotājus, kas ar siltumapgādi nav apmierināti un kuru finanses to atļauj, rūpēties par lokāla siltummezgla ierīkošanu savā mājoklī. Iespējama ir gan katra atsevišķa dzīvokļa nodrošināšana ar siltuma ģeneratoru, par kurināmo izmantojot gāzi, gan apvienojoties iedzīvotāju grupās un izbūvējot vietēju apkures sistēmu dzīvokļiem, kas grupējas ap kāpņu telpu, vai pat veselai dzīvojamai mājai. Pirms reālas darbības sākuma vēlams lūgt talkā inženieri, kas izanalizētu dažādus tehniskus aspektus: esošo cauruļvadu izvietojumu un stāvokli, gāzes vada jaudu, dūmvada esamību vai tā izbūves iespēju, projekta dokumentācijas izstrādāšanu utt. Ļoti ceru, ka beidzot attapsies arī Jelgavas uzņēmēji un pratīs lieliska biznesa iespējas saskatīt siltuma ražošanā un pārdošanā. Esošie analogi rāda, ka siltuma apgādes sistēmā ieguldīti līdzekļi atmaksājas trīs četros gados.
Šī ziema ir beigusies. Tuvojas nākamā.
