No Latvijas raugoties, nekādas īpašas ziemas tagad Eiropā nav – apmēram tas pats, kas pie mums. Vācieši un dāņi pie tādām mīnus temperatūrām un puteņa nav gan pieraduši. Sniega radītā sastrēgumā Ķīlē piecus kilometrus līdz ostai braucu trīs stundas – pa metram, pa metram. Kas cerēja tikt uz prāmja pēdējā brīdī, tie nokavēja. Domājot par ne vienreiz vien Eiropā pieredzētajiem sastrēgumiem, grūti saprast, kā, piemēram, vācieši dara, ja viņiem laikā jātiek uz futbolu vai koncertu. Vai tiešām izbrauc četras stundas iepriekš?! Reisā gāja labi, ja neskaita to, ka salā uznāca problēmas ar akumulatoru, piekabei bija «mīkstais» un pašam nācās mainīt riteni un gadījās vēl citas ķibeles. Rietumos tādos gadījumos izsauc tehnisko palīdzību, bet mēs tiekam galā paši. Nekādi gan nevaru pieņemt to kaunu par mūsu ceļiem, kas pārņem, šķērsojot Lietuvas robežu pie Elejas. Asfaltā izliektajās «špūrēs» tā nēsā, ka, nakti braucot, liekas, ka ar pretimbraucošo «fūri» sasitīsies ar spoguļiem. Kalnciema ceļa raksturojumam man trūkst vārdu. Varbūt neskaitāmo ielāpu dēļ to varētu nosaukt par «pankūkšoseju». Bet tā taču ir mūsu valsts vizītkarte! Jaunībā, strādājot Jelgavas taksometru parkā piedalījāmies sacensībās braukšanā pa ledus apli jeb, kā to sauca, – hipodromā, divas reizes tiku Latvijas čempiona godā. Tolaik ziemas riepas nepazina, paši ar nazi tajās griezām protektoru. Tiesa, motori arī bija mazāk jaudīgi. Un tomēr no sirds ieteiktu jaunajiem braucējiem, tiklīdz ir iespēja, atrast kādu ledus lauku un izmēģināt, kā mašīna iet un kā to var vadīt. Auto dancināšana uz ledus var būt kā saldais ēdiens.
