Divas dienas kempingā pie Zebrus ezera un tuvējos mežos saimniekoja orientieristi – Jelgavas klubs «Alnis» aizvadītās nedēļas nogalē bija saaicinājis ap pussimtu savu biedru un kolēģu no citurienes uz vasaras sacensību sezonas noslēgumu un ziemas posma startu.
«Vasaras sacensību noslēgums «Alnim» vienmēr saistījies ar ziemas sākumu,» kluba vadītāja Māra Bolšteina bilst, ka orientieristu kopānākšana nav iedomājama bez skriešanas mežā. Tā arī šoreiz, pirms dalīt vasarā sapelnītās balvas, visi tika aicināti uz «Ziemas aļņa» pirmo kārtu. «Četras distances, ļoti interesants meža apvidus. Divas trīs stundas skrienam. Finišā gaida silta zupa. Pēc tam pirts un aizvadītās sezonas noslēgums ar groziņu vakaru un apbalvošanu,» Māra atklāj notikumu secību. Turklāt bijis arī neliels nakts sprints ar lukturīšiem un nākamajā dienā – vēl viens skrējiens pa mežu, tikai «citā kartē». Par šā sporta pārstāvju entuziasmu liecina arī 15 posmu garais vasaras sacensību seriāls «Alnis 2010» – dažādās vecuma un meistarības grupās piedalījušies vairāk par pusotra simta cilvēku. Lai noteiktu aktīvākos un balvas nopelnījušos, kopvērtējumā ņēma vērā astoņus labākos rezultātus. Nosaucot godalgoto trijnieku vien, sanāktu gandrīz 60 cilvēku, tāpēc nopietnākie interesenti uzvārdus var meklēt kluba mājaslapā http://alnis.id.lv, bet «Ziņas» šoreiz izjautā vienu no aktīvistiem, trešās vietas ieguvēju V40 grupā jelgavnieku Ilmāru Dukuli.– Jums grupā bija trīspadsmit konkurentu. Kā var tikt pie trešās vietas «Alnī»?Ar regulāru darbu. Ja katru ceturtdienu skrien, kaut kas sanāk. Bet, ja nopietni, – tautas sacensības ir vairāk treniņš. Grūtāk tikt pie godalgotas vietas Rīgā, «Magnētā».– Vai ir izdevies?Iepriekšējā gadā 45B grupā Daugavas rietumkrasta vērtējumā biju pirmais, kopvērtējumā otrais. Šajā sezonā startēju spēcīgākā – 45A – grupā, kur ierindojos attiecīgi ceturtajā un piektajā vietā. Latvijas kausa kopvērtējumā biju 11. vietā.– Un kas «Alnī» pietrūka līdz pirmajai? Vai tas varētu būt nākamā gada mērķis?Jāteic, slikts tas karavīrs, kas negrib kļūt par ģenerāli. Tomēr tautas sacensībās, kāds ir «Aļņa» seriāls, var pamēģināt to, ko nedara citās. Piemēram, skriet pēc reljefa kartes, izmantojot citus orientierus. Mans vājais punkts ir azimuta noturēšana, tāpēc tajā jātrenējas īpaši.– Zināms, ka orientieristi arī zīmē distances kartes. Varbūt pats esat kādu veidojis?Bija paredzēts, ka vienai «Aļņa» kārtai zīmēšu, bet pa vairākām reizēm neiespēju to mežu no RAF līdz Ozolniekiem izbradāt. Ceru, ka nākamajā gadā pabeigšu. Vispār tas ir interesants process un palīdz arī sacensībās – savādāk sāc «lasīt» objektus. – Acīmredzot skrienat ne tikai reizi nedēļā. Kā var «saslimt» ar šādu aizrautību?Tā ir, saskaitīju, ka šosezon bijuši 130 dažādu startu. Esmu no Alūksnes puses, un mans orientierista aizrautības sākums bija skolas gados divas nometnes Gaiziņkalnā pie Jurija Žilko. Regulāri gan tolaik trenējos biatlonā un futbolā, bet mežā vairāk sāku skriet studiju gados Jelgavā. Braukājām reizi nedēļā uz «Magnētu» un dažkārt arī «Alnī» piedalījāmies. Pēc tam gan sekoja liels pārtraukums – kad pirms divarpus gadiem atsāku, sameklēju sacensību krekliņu no 1988. gada.– Kas pamudināja atgriezties?Ja darbs vairāk vai mazāk sēdošs, labāks veids, kā izvēdināt galvu, nav iedomājams. Salīdzinot ar skriešanu stadionā, – tur aplis vienmēr vienāds, bet mežā divu vienādu skrējienu nav.– Pēc rezultātiem izskatās, ka līdzās galvas vēdināšanai esat sev uzstādījis arī sportiskus mērķus. Vai ir kādi konkrēti arī nākamajam gadam?Pērn pirmoreiz piedalījos rogainingā. Esmu skrējis vienu sešstundu, divas astoņstundu un vienu desmitstundu distanci. Nākamvasar Latvijā būs Eiropas čempionāts 24 stundu rogainingā, un gribētu tur piedalīties. Partneris jau sarunāts. Gribētos arī Latvijas kausā iekļūt pirmajā desmitniekā.– Ko ģimene teic par šādiem plāniem?Kad bērni bija mazi, protams, prasīja vairāk rūpju, tagad divdesmitgadnieki paši tiek galā. Aizraušanās katram sava – ne jau visus var «iedzīt mežā». Bet piedzīvojumu sacīkstes meitai patīk.
