Ir cilvēki, kuriem nez kāpēc patīk salas. Reiz pusaudža gados priecīgs atklāju ievu krūmu ieskautu varbūt piecu kvadrātmetru lielu saliņu pie Cenas upītes ietekas Misā.
Ir cilvēki, kuriem nez kāpēc patīk salas. Reiz pusaudža gados priecīgs atklāju ievu krūmu ieskautu varbūt piecu kvadrātmetru lielu saliņu pie Cenas upītes ietekas Misā. Tur kādi dabas draugi bija uztaisījuši galdu ar diviem soliem. Uz viena apsēdos un kladē pierakstīju: «Patiesības saliņa». Tajā tiešām neviena priekšā nevajadzēja izlikties un pieskaņoties. Ar gadiem radās jaunas iespējas.
1995. gada vasarā piedalījos jūras smailīšu airējumā no Rojas uz Roņu salu. Tūlīt gan jāatzīst, ka šis trīs vīru pasākums izgāzās, visvairāk tieši manis dēļ. Īsāk sakot, jūrā apmaldījāmies, turklāt robežsargu pavadītājkuģis, ar kura palīdzību cerējām precizēt kursu, mūs nekādi nevarēja viļņos ieraudzīt. Manuprāt, jāpateicas Visvarenajam, ka pēc astoņām stundām tikām atpakaļ krastā (sīkāk par šo gadījumu žurnālā «Klubs» izteicies mūsu slavenais airētājs, pēc pamatprofesijas ārsts Jurijs Seļezņovs). Taču «cemme» par nesasniegto mērķi bija liela, un tās iespaidā 1996. gada februārī es vienatnē devos citā «ekspedīcijā». Latviešiem pēc zināmas loģikas piederīgo Roņu salu no Kurzemes atdalīja (un droši vien arī tagad atdala) ledlauža «Varma» izlauzts kuģu forvāters. Taču biju dzirdējis, ka pastāv ziemas autoceļš uz Kihnu salu.
Soļojot starp eglītēm
Igaunijas vēstniecībā Rīgā šo faktu ne noliegt, ne apstiprināt nevarēja. Taču Pērnavā kaimiņu tautieši laipni paskaidroja, kurp būtu jābrauc tālāk. Izkāpu no autobusa Pērnavas līča ziemeļu pusē. Tur tiešām uz jūras krastu veda plats divvirzienu ceļš, kas, izlikts ar eglītēm, turpinājās uz ledus. Spīdēja saule, un divpadsmit kilometru attālumā skaidri acīmredzami virs jūras pacēlās Kihnu. Turpat pie krasta kādu desmit Lielupes platumu attālumā stiepās Manijas sala, uz kuras varēja saskatīt dažas zvejnieku mājas. Starp eglītēm gāja riteņu pēdas, pa kurām sāku soļot.
Tā iedams, pamanīju kādu vieglo automašīnu, kas braukāja šurp un turp ceļam iesāņus. Pienācis tuvāk, sapratu, ka tur rosās igauņu zvejnieki. Ar garām kārtīm viņi vilka caur āliņģiem tīklu. Droši vien kāds loms iznāca, jo tāpat vien jau viņi nevizinājās. Vietām jūrā veidojās tādas kā pumpas, kur ledus bija nedaudz saslējies stāvus. Izskatījās, ka tur apakšā ir pavisam mazas, neapdzīvotas saliņas. Biju ticis, šķiet, līdz pusceļam, kad pēkšņi aizmugurē parādījās zili melns «Ford Scorpio». Pie stūres sēdēja meitene. Vai nu salons bija tiešām pilns, vai es pats izskatījos pārāk neinteresants, bet igauņu studentes aizlaida tālāk. Visbeidzot zvejnieka motocikla blakusvāģī es ātrāk nekā kājām nokļuvu uz salas.
Ej, paklausies par Kihnu kāzām!
Sāka jau krēslot, taču man veicās satikt Kihnu muzeja vadītāju Anni Buravkovu. Tā kā igauniski neprotu, bija svarīgi atrast cilvēku, kas runātu man zināmā citā valodā. Interesanti, ka Kihnu izsenis, līdzīgi kā, piemēram, Ainažos, darbojas pareizticīgo baznīca. Bet laimīgi satiktā Anne, kā to varēja gaidīt, izrādījās viena no ļoti nedaudzajiem salēniešiem, kas prata krieviski. Viņa šo valodu lietoja ģimenē, jo jaunībā bija iemīlējusies krievu puisī, kas kā zaldāts dienēja uz salas izvietotajā padomju karaspēka daļā. Nu jau šim pārim aug mazbērni (tie gan kopā ar bērniem dzīvo Lielajā Igaunijā). Buravkovu dzīvoklī, kas atradās tipveida divstāvu mājā, kādas daudzviet redzamas arī lauku ciematos Latvijā, bija diezgan pavēss. Acīmredzot kurināmo uz salas lietoja ļoti taupīgi. Skaidrs, ka ziemā ne ar lidmašīnām, ne arī vieglajām automašīnām, kādas gāja pa ledus ceļu, papildus malkas kravu no kontinenta neatvedīsi. Līdz vēlam vakaram man Anne stāstīja par Kihnu kāzu tradīcijām. Droši vien viņa tādā veidā labvēlīgi lika manīt, ka vienam otram dēkainajā vecpuiša dzīvītē vajadzētu kaut ko mainīt. Sevišķi deviņdesmito gadu vidū nožēlojami maz precējās gan Latvijā, gan Igaunijā. Tajā laikā Kihnu dzīvoja apmēram piecsimt cilvēku. Pēckara gados iedzīvotāju skaits bija samazinājies apmēram divas reizes. Te nav vainojamas komunistiskās represijas. Starp citu, 1949. gadā no salēniešiem nevienu nav izveduši. «Ūdens izglāba,» Anne to skaidroja gan ar nošķirtību no kontinenta, gan ar pašu salēniešu vienotību. Nejuta, ka Kihnu būtu kāda nozīmīgāka saimnieciska rosība. Vienīgā ciema centrā pamanāmā reklāma saistījās ar jahtu tūrismu.
Sveika, varonīgo kapteiņu zeme!
Nākamajā rītā nodomāju aiziet līdz 19. un 20. gadsimta mijā kuģojušā burenieku kapteiņa Kihnu Jena kapam. Kā teica Anne, igauņu literatūrā izslavētā bezbailīgā vīra sieva esot nodzīvojusi gandrīz līdz atmodai, taču par Jenu nevienam neko nav stāstījusi. Saistībā ar ledus ceļu jāpiebilst, ka savulaik, beidzoties navigācijas sezonai, Jena parādīšanās salā esot bijusi zīme, ka jūra ir pietiekami aizsalusi, lai pa to varētu doties uz kontinentu.
Iedams pa ciema ielu, kas drīzāk atgādināja lauku ceļu, piepeši izdzirdēju lidmašīnas troksni. Tajā brīdī izšķīros, ka, ja vien iespējams, savlaicīgi jālido uz māju pusi. Turklāt diez vai ir vērts laimi meklēt uz kādas salas, tā taču atnāk pavisam citādi.
Vecajā An – 2 atradās vēl viena vieta. Tā kā nebiju vietējais, dabūju pirkt dārgo biļeti. Iznāca, ka gaisa ceļš līdz Pērnavai man maksāja divus latus – cena droši vien zem pašizmaksas. Acīmredzot Igaunijas valsts jūtami subsidē savus nomaļniekus un arī viņu ciemiņus. Tāda morāle ir cerīga. Lidmašīna paceļoties apmeta loku. Skatījos tālumā, vai neieraudzīšu tā arī nekad neredzēto Roņu salu. Tomēr neko vairāk par brīva ūdens klajumu, kas sākās kilometrus piecus no Kihnu uz rietumiem, saskatīt nevarēja.
Noslēgumā būtu jāpiebilst, ka droši vien arī šajā bargajā ziemā uz Kihnu ved ledus ceļš. Turp varētu būt interesanti aizceļot. Vienīgais, ko piekodināja muzeja vadītāja Anne, ir stingri jāievēro vietējie, zinošu cilvēku noteiktie likumi. Ja, laika apstākļiem mainoties, pa ledus ceļu braukt nevarēs, tad neviens kihnietis pa to nebrauks. Bet, ja kāds dullais nezin no kurienes būs tur iepēries, tad diez vai kāds salēnietis viņam palīdzēs.
