Lai noteiktu zivs atrašanās vietu, izurbj ap 10 āliņģu un katrā iemet barību.
Tādas lietas kā mormiškas, sardziņi, ziemas vizuļi, auklas un citi «sīkumi» ir ziemas copes panākumu lielākā atslēga. Piemēram, atceros, ka vēl pirms gadiem 20 varēja mierīgi vilkt lielus mazo ziemas raudiņu lomus ar 0,2 milimetru auklu, bet pamēģini to izdarīt tagad. Protams, galīgi tukšā jau nepaliksim, bet, diemžēl vai par laimi, arī pār zivīm ir gājusi tā smalkā padarīšana un ar rupjiem rīkiem vairs nav «aršana». Šoreiz mazliet salīdzināšu ierindas makšķerniekus ar sporta makšķerniekiem, nevis mēģināšu pirmos «nolikt» līdz ar sniegu (zāli), bet gan izskaidrot vairākas patiesības, pie kurām var nonākt, tikai un vienīgi intensīvi piekopjot savu iemīļoto atpūtas veidu, bet, ja to vēl apvieno ar sportu un sacensībām, tad tukšā no aizsalušas ūdenskrātuves mājās atgriezties ir ļoti grūti. Mormišku izvēlePar ļoti kvalitatīvām Eiropā tiek uzskatītas krievu meistaru darinātās mormiškas, vismaz pēdējo 10 – 15 gadu laikā bijuši izcili meistari. Uz aci, salīdzinot ar pašmāju darinājumiem, it kā īpaša starpība nav jūtama, bet pietiek paņemt mazo māneklīti un aplūkot caur palielināmo stiklu, kā atklājas ļoti būtiska starpība. Perfektas līnijas, teicami apstrādātas kantes, ļoti pareizas formas, augstas kvalitātes smalki āķīši. Lai mormiška pareizi «spēlētu», arī pareizi aprēķināta un atzīmēta piesiešanas vieta. Joprojām gaisā virmo pozitīvi strīdi par krāsu izvēli. Sporta makšķerniekiem vismaz 95 procenti no visa mānekļu arsenāla ir standarta klasiskās krāsas, kas nav vis krāsotas, bet gan niķelētas. Tātad kapars, zelts, sudrabs un tumšais tonis, kas ir kaut kas starp melnu un pelēku. Krāsotās mormiškas visbiežāk tiek izmantotas tikai retos gadījumos, kad ir pilnīga necope un jāsāk nodarboties ar eksperimentēšanu. Savukārt ierindas makšķernieki ļoti daudz izmanto tieši krāsotās. Starp citu, arī es, kad vēl nestartēju sacensībās, ikdienas copē uzsvaru liku uz dažādiem krāsojumiem. Neteiktu, ka ķērās slikti, taču man pietika ar pirmo Latvijas čempionātu, lai saprastu, ka priekšroka tomēr dodama dabiskajām krāsām. Nedaudz par āķiem. Pavisam vienkārši: garāks un tievāks kātiņš būs pareizā izvēle. Jā, varu piekrist, ka āķis vieglāk zivs mutē salieksies, bet kvalitatīvu preci var arī atliekt atpakaļ, turklāt nedeformējot mormiškas spēli. Liela smalka āķīša priekšrocība ir arī tad, ja zivs cope ir kaprīza un nav vajadzības pēc liela, resna motiļa, bet gan tieši otrādi – nepieciešams uz āķa uzspraust kaut ko ļoti mazu un smalku. Tas viss, protams, domāts smalkai zivij līdz aptuveni 300 gramiem, un tādas pārsvarā ir mūsu lomos ziemas laikā. Pavisam cita lieta ir tad, ja sākam lūkoties brekšu, lielo asaru vai raudu virzienā. Sevišķi tas skar pavasara pusi, bet par to jau tuvāk brīdī, kad tas pienāks.Sardziņu dažādību vērtējot Latvijas tirgū, neapšaubāmi, pirmo vietu ieņem lavsāna darinājumi. Īsāki, resnāki, garāki un plānāki – tādi tie ir nopērkami copes lietu veikalos. Taču liela daļa sportistu sardziņus gatavo paši. Materiāls, neteiksim, ka ļoti dažāds, taču atšķirīgs. Minēšu dažus piemērus. Dokumentu mapītes materiāls – dažāda biezuma un stingruma, pārsvarā caurspīdīgs, bet, kad tiek piegriezts pēc pareizās «šnites» un desmitkārt pārbaudīts attiecībā pret to vienīgo mormišku, kam tas būs paredzēts, vienmēr tiek nokrāsots pēc katra gaumes. Tas gan netiek darīts skaistuma pēc, bet rēķinoties pēc laikapstākļiem. Gan jau esat ievērojuši, ka arī vasarā saulainā vai mākoņainā dienā pludiņa krāsai ir liela nozīme. Visbiežāk sardziņus iekrāso melnus, jo kā ledus, tā sevišķi sniegs tomēr ir balts. Protams, šādu sardziņu pagatavošana paņem daudz laika un, kā jau teicu, tiek «piedzīta» vienai vienīgai mormiškas lieluma un svara kategorijai. Taču tas darbs atmaksājas ar uzviju. Lielākās problēmas rodas ar auklas caurlaidības riņķiem vai caurdurtiem caurumiņiem, jo sportisti, kā zināms, izmanto īpaši tievas auklas. Es teiktu pat tā, ka odam šis tas ir resnāks. Līdz ar to mazākā auklas aizķeršanās var beigties ar pārrāvumu. Auklu diagnostikaSporta makšķerniekiem resnākā aukla ir 0,08 milimetri. Tā jau skaitās kā tauva un tiek izmantota tikai tajos gadījumos, kad zivs tiešām ir ļoti aktīva un atliek vien strādāt sacensībās «uz ātrumu». Visbiežāk mačos izmantojamās ir 0,04 – 0,06 milimetru. Daudzi teiks, bet ko ar to var dabūt, ja pat auklas raksturojumā skaidri un gaiši rakstīts, ka vairāk par kilogramu izvilkt nav iespējams. Es pat teiktu, ka nav iespējams izvilkt pat puskilogramīgu zvīņnesi, papīrs jau pacieš ļoti daudz. Patiesība ir pavisam cita. Ir standarta auklas, ko pērkam veikalos par pāris latiem 25 – 30 metrus, un ir pavisam citas kvalitātes auklas, kam 25 metri maksā jau ap 6 – 10 latiem. Tas, protams, nenozīmē, ka nopirksim šādu auklu un nu tik vilksim. Pārsvarā visu nosaka makšķernieka meistarība un pareizi sagatavota makšķerīte. Sportists, kam aiz muguras ir vismaz trīs četras sacensību sezonas, iemanās ar 0,06 milimetru aukliņu izvilkt breksi līdz kilogramam. Tas pilnīgi bez pārspīlējuma. Taktiskās gudrībasDaudziem ziemas copmaņiem ir skaidrs, ka šajā laikā zivs ir ļoti kūtra un tātad tā ir jāmeklē. Var aiziet līdz pilnīgam absurdam, ka ezerā ar vienādu dziļumu sēž blakus divi profesionāli copmaņi un uz viena izvilktām divām zivīm otrs atbild ar piecām līdz sešām. Kā parasti rīkojas ikdienišķs makšķernieks? Atnāk uz ūdenskrātuvi, izvēlas vietu, izborē āliņģi un sāk copēt. Ja nekas nenotiek, mēģina kādā citā vietā, bet atkal ar vienu ledus caurumu. Sacensībās nereti atļautajās trīs stundās sporta makšķernieks izurbj ap 60 āliņģu. Turklāt katrā arī zivi iebaro. Reālākais variants ir shēma, pēc kuras, lai noteiktu zivs atrašanās vietu, sākumā izurbj aptuveni 10 āliņģu. Katrā pēc kārtas nedaudz iemet barību. Varētu uzsvērt, ka nedaudz, jo ziemā daudz nav vajadzīgs, jo zivs nav tik aktīva uz maltīti, kā tas ir vasarā. Kad āliņģi iebaroti, sākam ar pirmo. Pie katra pietiek apstāties uz aptuveni trim minūtēm un jau būs skaidrs, kas apakšā notiek. Šādā veidā var shematiski pāriet lielu rajonu, un, ja vien zivij būs luste ar jums draudzēties, bez loma nepaliksiet.Tāds neliels salīdzinājums šoreiz, un varbūt kādam tas arī noderēs. Katrā gadījumā tas nav aicinājums mesties uz veikalu un iepirkt supertievas auklas, jo bez prakses var sanākt pamatīgs «aplauziens», bet pamazām pāriet uz plānāku diedziņu tomēr derētu, jo redzu, ka veikalos pieprasītākās auklas resnums copei ar mormiškām ir 0,10 – 0,12 milimetru. Tas tomēr būtu tā kā pa šerpu. Lai jums ne asakas!
