Skaista, balta ziema pārklājusi visu zemi. Atkal snieg. Sniegpārslas krīt lēni, apsegdamas visu, arī cilvēku samestos atkritumus mežos, uz ielām un ceļa malās. Kādu mirkli pasaulē valdīs nevainojams baltums, zem kura paslēpušās drazas gaidīs pavasari, lai, sniegam nokūstot, varētu parādīties cilvēka skatienam. Tas ir tik sāpīgi katru pavasari noraudzīties uz piemēsloto apkārtni, kurā mēs paši dzīvojam. Sniegam nokūstot, nekad vēl nebiju redzējusi tik daudz gar trotuāriem, zālienos samestu izsmēķu, paciņu, papīru, plēvju, pudeļu, kā arī suņu un kaķu fekāliju un citu atkritumu. To visu redzot, pārņem šausmīgs izbrīns – cik mēs varam būt cūcīgi! Kāda ir mūsu attieksme pret zemi, kura mūs ir izaudzinājusi, paēdinājusi un devusi pajumti. «Ja tas man nepieder, tad varu piemēslot, un mani tas neuztrauc. Tam ir citi, lai vāc aiz manis…» Kā mēs esam degradējušies! Ja nebūtu sētnieku un pavasara rīkoto talku, sen jau būtu ieauguši mēslos. Ar kādu apziņu mēs dzīvojam? Vai tiešām esam pazaudējuši senču mīlestības pilno attieksmi pret zemi un apkārtni, kurā dzīvojam?Tā es šai skaistajā ziemas laikā, ejot pa ielām, raugos uz baltajām kupenām, kurās gribētos ielēkt un padraiskoties kā mazam bērnam, bet, zinot, kas tajās paslēpies gaida pavasari, visa draiskulības vēlme pāriet. Mēs, cilvēki, esam ļoti bezatbildīgi pret savu māti zemi, dabu, apkārtni, kā arī pret pārējiem līdzcilvēkiem. Visi gribam dzīvot skaistā, sakoptā vidē, bet, lai tā būtu ikdienā, par to nedomājam. Mūsu prātus nodarbina citas lietas.
Ziemas pārdomas
00:01
08.02.2011
35