Pirmais ledus vienmēr ir izturīgāks nekā pēdējais, ja uzsalis laikā bez sniega un vēja.
Nepacietīgākie jau ir desmitām reižu pārcilājuši ziemas inventāru, uzpulējuši bļitkas un mormiškas, nomainījuši auklas, arī sardziņiem ir pievērsta uzmanība, vai nav kāds defekts, ledus urbjiem jau kuru reizi notrausti putekļi, taču ziema kavējas. Taču ziema būs, un, ļoti iespējams, jau ap gadumiju varēsim kāpt uz pirmā ledus. Visbiežāk un pilnīgi loģiski, ka tas notiek Vidzemes augstienes pusē, un turienes ezeriem jāiztur varens ziemas copmaņu spiediens. Vispirms domājam, tad darāmPirmais ledus vienmēr ir izturīgāks nekā pēdējais. Tas katram kaut cik zinošam zemledus makšķerniekam ir skaidrs. Drošs pirmā ledus biezums stāvoša ūdens ūdenskrātuvēs ir no sešiem līdz astoņiem centimetriem. Turklāt ar noteikumu, ka uzsalis tas ir bez sniega klātbūtnes un praktiski bezvēja laikā. Pirmais ledus arī pārslodzes gadījumā uzreiz nelūst, bet gan sāk ieliekties, un šo momentu makšķernieks labi redz, jo no āliņģa pēkšņi sāk nākt ūdens. Tajā brīdī vēl ir aptuveni piecas sekundes laika, lai no izvēlētās vietas «notītos». Viss šajā sadaļā rakstītais vairāk domāts tiem, kam ir cāļa svars un vistas smadzenes. Protams, atvainojos, ja kādu aizskāru, bet kaut kā ir pierasts, ka pirmais drošais ledus uzsalst tad, kad jau kāds pārītis zemledus makšķernieku aizgājuši uz laimīgākiem copes laukiem, un tas noticis tikai pārgalvības pēc. Jautājums, kam tas bija vajadzīgs?Izvēles priekšāĻoti daudziem copmaņiem, kāpjot uz pirmā ledus, ir grūti izvēlēties – raustīt kādu bļitku vai tomēr mēģināt ar mormišku un motili. Ja vēl ņem vērā, ka diennakts gaišais laiks ziemā ir aptuveni septiņas stundas, tad tiešām jau iepriekš ir jāizdara izvēle, jo šaut pa diviem zaķiem uzreiz nebūs prāta darbs. Pēc savas pieredzes varu pateikt to, ka ar mormišku būs vairāk copes, vairāk zivju, bet tās būs sīkākas. Turklāt, lai tiktu pie pieklājīga loma, vajadzēs iebarot, un tas savukārt sadārdzinās copes priekus. Pie šīs pamatdomas var arī apstāties un izvēlēties, ko darīt.Makšķerējot ar bļitku, ir pilnīgas iespējas tajā dienā aizbraukt mājās ar tukšu copes kasti, bet, ja trāpīsi īstajā vietā un laikā, tad tie paši asari būs krietni lielāki, nekā copējot ar jau iepriekšminēto mormišku. Laikam jau tāpēc es nepiederu pie «raustītājiem», jo man tas šķiet mazāk rezultatīvs makšķerēšanas variants. Protams, kas attiecas uz mani, tad savu lomu spēlē arī gatavošanās Latvijas zemledus makšķerēšanas čempionātam, kas notiek tikai un vienīgi ar mormišku. Cope ar mormiškuIkdienišķai copes reizei izmantoju aptuveni 100 – 200 gramu motiļa. Vēl gan izskan domas, ka šogad, pateicoties siltajam un līdz ar to garajam rudenim, motilis varētu būt «izlidojis». Lūk, tad gan būs ziepes. Kā atrast vietu, kur mīt asaris? Ja ūdenskrātuve ir pazīstama, tad, protams, vieglāk, ja ne, tad parasti savas darbības sākumā cenšos izurbt vismaz 15 āliņģu. Urbju noteikti kādā noteiktā zīmējumā. Parasti tas ir zigzaga formā vai aplī. Viss atkarīgs no tā, kur makšķerēju, jo kaut vai starp lielu un mazu upi, seklu vai dziļu ezeru ir lielas atšķirības. Jau vairākus gadus izmantoju citu izbrāķēto un vairāk ražošanā neizlaisto eholoti, ar kuras palīdzību nevis nosaku zivju atrašanās vietu, bet gan, neurbjot caurumu, tikai noslaukot sniegu no ledus, redzu dziļumu. Ļoti laba mantiņa, arī vietu neaizņem lielu.Kad visi āliņģi izurbti, dodos atpakaļ uz pirmo un katrā otrajā vai trešajā nedaudz iebaroju. Turklāt, neskatoties uz dziļumu, to daru ar barotavas palīdzību. No augšas praktiski nebaroju nekad, ja nu vienīgi dziļums nepārsniedz metru, jo iemesls ir viens. No augšas laists motilis, kamēr sasniedz pat pusotra metra dziļumā gultni, jau izveidos barības laukumu vismaz metra rādiusā. Man labāk patīk, ja zivtiņa nāk pie mana barības galda, kur tas ir nelielas motiļu kaudzītes izskatā. Tādā veidā neizkliedējam zivis, bet gan piepulcinām vietai, pa kuru dancinām mormišku ar «pieradinātu» motilīti. Kad esmu iebarojis pēdējā vietā, nāku atpakaļ uz pirmo āliņģi. Ir pagājis jau labs brīdis, un parasti zivis apakšā jau nomierinājušās. Pie viena āliņģa nepavadu ilgāk par pāris minūtēm. Zinu, ka daudzi copmaņi pat tik nepaliek pie viena ledus cauruma. Nolaiž mormišku uz grunts, četri pieci pacēlieni, un, ja copes nav, dodas tālāk. Ja tās nav sacensības, tad tomēr ieteiktu uzkavēties ilgāk. Ir gadījies caur pirmo plāno ledu novērot, kā asari ielenc kustināto mormišku un ziņkārīgi vairākas minūtes to vēro, līdz beigās kāds brašulis tomēr neiztur un pakampj ēsmu. Tātad ir vērts pagaidīt.
