Uzaicinājums uz jubilejas svinībām Aizkrauklē liek mūsu ģimenei šoreiz brīvdienas ieplānot šajā Latvijas pusē. Turklāt svētdien paredzēts starts skriešanas un nūjošanas sacensību “Noskrien ziemu” posmā Priekuļos, tāpēc izlemjam nebraukāt turp šurp un palikt Aizkrauklē divas naktis, uz turieni dodoties jau piektdienas vakarā, lai svētdien taisnā ceļā brauktu uz Priekuļiem.
Pasākums Aizkrauklē paredzēts vien sestdienas vakarā, bet ko iesākt pa dienu? Aizkraukle nav tā pilsēta, kur būtu aplūkojama skaista arhitektūra, kas vilinātu doties nesteidzīgās pastaigās. Tā kā tur dzīvo mūsu draugi, populārākās apskates vietas gadu gaitā jau redzētas (tas gan, protams, nenozīmē, ka tās nevarētu apskatīt atkārtoti, atklājot ko jaunu un neredzētu).
No Aizkraukles par Stučku un atpakaļ
Aizkraukles kā apdzīvotas vietas vēsture ir sena. Tās vārds minēts Indriķa hronikas trešajā grāmatā par bīskapu Albertu, kas stāsta par notikumiem Baltijā 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta pirmajos gadu desmitos. Hronikā tiek vēstīts, ka lietuvieši kopā ar Aizkraukles (Asscrade) un Lielvārdes līviem, kopskaitā trīs simti kareivju, devās uzbrukumā Rīgai, kur mitinājās kristieši. Pēc sīvām cīņām tikai ar niecīgu ieguvumu līvi un lietuvieši atkāpās.
Aizkraukle tolaik bija viens no lielākajiem Daugavas lībiešu centriem Daugavas labajā krastā, stratēģiski izdevīgā vietā starp diviem Daugavā ieplūstošiem strautiem, no kuriem lielāko sauca Ašķere.
Pirmā koka baznīca Aizkrauklē celta 1613. gadā, bet 1688. gadā uzbūvēta tagadējā mūra baznīca (pie Skrīveriem). Ar muižas atbalstu 1840. gadā Aizkrauklē atklāta pirmā izglītības iestāde – Aizkraukles draudzes skola –, bet 1871. gadā uzcelta Aizkraukles pagasta skola, ap kuru laika gaitā veidojās tagadējais pagasta centrs.
Daudziem gan Aizkraukle vēl joprojām asociējas ar Stučkas nosaukumu. 20. gadsimta 60. gados no Padomju Savienības Aizkrauklē ieradās celtnieki un sāka celt hidroelektrostaciju. 1961. gadā Aizkraukles pagasts tika nodēvēts par Pētera Stučkas pilsētciematu. Kad 1967. gadā pilsētciematam tika dotas pilsētas tiesības, izveidoja arī Stučkas rajonu. Aizkraukli nu sauca par Stučku ar lauku teritoriju. Atmodas laikā ar Augstākās padomes lēmumu pilsēta atguva vēsturisko nosaukumu Aizkraukle, bet Stučkas rajons pārtapa par Aizkraukles rajonu.
Purvu vilinājums
Lai nu kā, mēs ģimenē nolemjam, ka tik skaistā ziemas dienā vajadzētu doties kādā pastaigā. Pēdējā laikā par zināmu azartu kļuvis iepazīt dažādas purvu takas. Ar prieku secinām, ka arī netālu no Aizkraukles ir atrodama pastaigu taka purvā. Jaunjelgavas novada Daudzeses pagastā plešas Aklais purvs, kurā izveidota gandrīz divus kilometrus gara lokveida taka.
Aizkraukles pusē sasnidzis gana daudz un ar automašīnu līdz pašam takas sākumam nav iespējams piekļūt, tāpēc to atstājam pie virziena norādes uz taku. Patiesībā pat nopriecājamies, ka pastaiga būs garāka par takā solītajiem diviem kilometriem. Beigu beigās kopā salasām pat bez dažiem simtiem metru desmit kilometrus. Sanāk kārtīga ziemas dienas pastaiga. Jau ejot uz taku, spriežam, ka kritiku neiztur apgalvojums, ka šādas pastaigas ir interesantas vien vasarā un agrā rudenī. Nebūt ne. Paliekam pie uzskata, ka daba ir skaista visos gadalaikos. Laikam jau tā nedomājam tikai mēs, jo turpat, kur novietojam auto, savējo atstājuši vēl daži pastaigu mīļotāji (vēlāk viņus sastopam pie purva).
Informācija Dabas aizsardzības pārvaldes interneta mājaslapā liecina, ka Aklā purva teritorijai raksturīga augsta ainaviskā vērtība – šeit var vērot gan atklātas vai daļēji atklātas tipiskas augstā purva ainavas, gan purva ezeriņus un lāmas, gan slēgtas mežu ainavas. Purva izcelšanās saistāma ar periodu pēc pēdējā apledojuma, kad apkārtnē esošo ezeriņu krasti sāka aizaugt, veidojot trīs atsevišķus purvus. Aizaugšanai turpinoties un vēršoties plašumā, šie purvi saplūda vienotā masīvā. Pašlaik purva kūdras slāņa biezums ir vidēji četri metri, bet dziļākajās vietas, kur meklējami purva pirmsākumi, tas sasniedz pat 9,3 metrus.
Vietējie iedzīvotāji purvu iecienījuši kā labu ogošanas vietu, jo šeit sastopamas dzērvenes, mellenes un brūklenes. Znotiņu ezerā bieži viesi ir makšķernieki, kas kāro tikt pie līdaku, asaru vai raudu loma. Purvā un tā apkārtnē sastopamas daudzas ES Putnu direktīvā iekļautas sugas, piemēram, melnkakla gārgale, sējas zoss, zivju ērglis, jūras ērglis, mednis, mežirbe. No aizsargājamiem augiem vērojama fuksa dzegužpirkstīte un spilvainais ancītis. Protams, lielāko daļu no aizsargājamajām sugām ziemā neieraudzīt, bet tas nenozīmē, ka pastaiga būtu neinteresanta. Pirmkārt jau acis priecē skaisti piesnigušais mežs, un izteiksmīgi arī ziemā izskatās nelielā auguma priedītes purvā. Var noplūkt un pasmaržot kādu vaivariņa zaru un atsaukt atmiņā laiku, kad tie zied un smaržo īpaši izteikti. Bērniem jautrību sagādā iespēja piemērīt kādu bārdas ķērpi no Bryoria ģints. Starp citu, briorijas ir ļoti jutīgas pret gaisa piesārņojumu un to klātbūtne liecina par tīru gaisu. Tātad šī pastaiga vēl jo vairāk uzskatāma par īpaši vērtīgu.
