Jau iznākot no Strasbūras centrālās stacijas, garām aizrībina tramvajs ar uzrakstu “Capitale de Noel” (Ziemassvētku galvaspilsēta – franču val.). Šis vēstījums pilsētas apmeklētājiem tiek nodots visos iespējamos veidos – plakātos, reklāmās uz sabiedriskā transporta, brošūrās un žurnālos. Grūti pateikt, ko par to domā Vācijas iedzīvotāji, jo arī tur taču prot gaidīt Ziemassvētkus, grezni izrotājot pilsētas un rīkojot svētku tirdziņus. Tomēr jāatzīst godīgi – Strasbūra pārsteidz. Lai arī ir sanācis pabūt vairākās vācu pilsētās tieši Ziemassvētku un Jaungada gaidīšanas laikā, tik skaisti izgreznotu pilsētu nebija sanācis redzēt.
Eiropas krustcelēs
Strasbūru mēdz dēvēt arī par Eiropas krustcelēm – tādēļ, ka pilsēta atrodas pusceļā starp Prāgu un Parīzi. Lai gan parasti uz Strasbūru iespējams ātri un ērti nokļūt ar dažādiem sabiedriskajiem transportlīdzekļiem, mūsu žurnālistu grupai no Latvijas brauciens no Frankfurtes lidostas Vācijā uz Strasbūru izvēršas nebūt ne ātrs un ērts. Mūs pieviļ izslavētā vācu punktualitāte. Tieši dienā, kad ielidojam Frankfurtē, vācu dzelzceļa satiksmē par precīziem laikiem sanācis aizmirst. Vilciens, ar kuru mums jānokļūst Manheimā, kur savukārt jāpārsēžas citā, nokavē par veselu stundu. Līdz ar to, protams, nedarbojas nekas no tālāk saskaņotā – vairs nav ieplānotā vilciena (ar jau sagādātām biļetēm) uz nākamo vācu pilsētu, nedz tālākā uz Strasbūru. Brauciens uz Strasbūru pārvēršas par īstu improvizāciju, nokļūstot vispirms līdz Karlsrūei (kas sākotnējā plānā vispār nefigurē) un pēc tam Francijas robežu šķērsojot Parīzes vilcienā. Jāatzīst, sajūta, kad garām staigā žandarmi un pārbauda biļetes un dokumentus, bet mēs ne tuvu neesam pārliecināti, ka ar savām biļetēm drīkstam braukt šajā vilcienā, nav pati omulīgākā. Tomēr mums paveicas un biļetes pat netiek prasīts uzrādīt.
Eiropeiskais kosmopolītisms Strasbūrā ir pašsaprotama lieta (kas gan nekādi negarantē, ka vietējie francūži runās kādā citā, izņemot savu valodu). Strasbūra ir viens no Eiropas Savienības centriem ar Eiroparlamenta ēku, kas uzbūvēta vienā no pilsētas mikrorajoniem.
Strasbūra izceļas ar tiešām ērtu sabiedriskā transporta tīklu. Visas dienas pārvietojamies ar tramvajiem, kam biļetes nopērkamas katrā tā pieturā un pēc kompostrēšanas izmantojamas pusotru stundu jebkuras līnijas tramvajā. Vēl pāris reizes izmantojam bezmaksas autobusu, kas kursē no centrālās stacijas uz Eiroparlamenta ēku. Uzrādot savu darbinieka vai mūsu gadījumā akreditēta žurnālista karti, ar to var doties turp un atpakaļ bez maksas.
Elzasas stārķi
Lai arī latviešiem šķiet – nav nekā mūsu valstij piederīgāka par baltajiem stārķiem, izrādās, tieši stārķi ir Elzasas (reģiona, kurā atrodas Strasbūra) simbols. Tāpēc visās suvenīru tirgotavās nopērkamas gan stārķu rotaļlietas, atslēgu piekariņi un krūzītes, gan saldumi olu formā.
Elzasa un Lotringa ir pierobežas rajoni, kuru dēļ Francija gadsimtiem ilgi karojusi ar Vāciju. Par aplenkumiem un kaujām stāsta daudzi militārie cietokšņi un kapsētas. Toties tagad šajā reģionā valda klusums un miers, te ir ciemi ar pasteļkrāsas mājām, nocietinātas pilsētas un vīnogu dārzi.
Elzasa ir Francijas ziemeļaustrumu pierobežas rajons, ko norobežo Reina. Plezdamās starp Vogēziem un Švarcvaldi Vācijā, tā aizņem auglīgu upes baseina teritoriju. Elzasas platība ir 8283 kvadrātkilometri, un tā ir mazākais Francijas reģions. Vogēzu otrā pusē sākas viegli paugurainā Lotringa, kas jau ir krietni franciskāka. Elzasā tiešām izteikti jūtama vācu ietekme gan apbūvē, gan ēdienu piedāvājumā. Principā Elzasas krodziņos latvieši var justies gluži kā mājās – ēdienkartē noteikti būs gan štovēti kāposti, gan dažāda veida sutināta gaļa. Tiesa, ir atrodami arī Francijas virtuvei raksturīgi ēdieni, piemēram, vīngliemeži. Starp citu, tieši šim reģionam piederīga ir slavenā pasaka par Ansīti un Grietiņu. Katrā Strasbūras veikalā iegādājami saldumi, kurus rotā slavenie pasaku tēli.
Lai gan tradicionāli reģions bija vāciski runājošs, katrs elzasietis mūsdienās runā franciski, tikai aptuveni 25 procenti no iedzīvotājiem prot tekoši elzasiski vai vāciski un lieto to kā savu otro valodu. 17. gadsimtā karalis Luijs XIV pakāpeniski pievienoja Elzasu Francijai un pasludināja to par Francijas provinci. Francijas un Vācijas karu rezultātā Elzasa un daļa Lotringas savu valstisko piederību kopš 1871. gada mainījušas četras reizes. Tomēr šim rajonam piemīt spēcīga savas identitātes apziņa, tejienieši lepojas ar tradicionālajiem tērpiem, paražām un dialektiem.
Elzasa palika Vācijas sastāvā pat pēc Pirmā pasaules kara un tikai ar Versaļas līgumu tika atdota Francijai. Attiecīgi Elzasa-Lotringa pasludināja savu neatkarību kā Elzasas-Lotringas Republika, taču tā nevarēja cīnīties pretim frančiem, kuri to pārņēma nedēļu pēc pasludināšanas. Pēc Pirmā pasaules kara vācu identitāte Elzasā krasi samazinājās, jo tika izraidīti vācieši, kas šeit dzīvoja jau kopš 1871. gada. Vācu valodu aizliedza, bet uzspieda franču valodas lietošanu. Otrā pasaules kara laikā – 1940. gadā – reģions ātri vien tika pievienots atpakaļ Vācijas Trešajam reiham. Elzasu pievienoja Bādenei, bet Lotringu – Zārai. Francija 1944. gadā atguva kontroli pār šo karā izpostīto reģionu un atkal iedibināja savu politiku par obligātu franču valodas lietošanu, bet šoreiz ar stingru nelokāmību. Piemēram, no 1945. līdz 1984. gadam vācu valoda laikrakstos reģionā tika samazināta līdz minimumam – 25 procentiem.
Pēdējos gados, kad nacionālās emocijas mazinājušās, kulturālā brīvība ir atjaunojusies. Piemēram, daudzu iedzīvotāju iniciatīva veicināt vācu valodas mācīšanu gan bērnudārzos, gan skolās tiek augstu novērtēta no Francijas valdības puses.
Ziemassvētku galvaspilsēta
Vismaz 30 metru augsta ir pilsētas galvenā egle, kas tradicionāli tiek izvietota Strasbūras Klēbera laukumā, un tās svars ik gadu svārstās no septiņām līdz deviņām tonnām. Franču mežu dienesta speciālisti jau laikus dodas noskatīt piemērotu egli Elzasas mežos, meklējumi katru gadu tiekot sākti pat jau martā. Lai atgādātu egli uz Strasbūru, mežu dienesta darbinieki velta krietni daudz darba stundu – tā tiek rūpīgi sagatavota un ar smago automašīnu atvesta uz pilsētu. Bet ar to vien egles sagatavošanas darbi nebeidzas – atvestais koks vēl tiek papildināts ar atsevišķiem egļu zariem. Šogad Strasbūras egli rotā septiņu kilometru garas gaismas virtenes, ko papildina daudz un dažādas eglīšu mantiņas.
Galvenā Ziemassvētku egle, protams, nav vienīgais svētku dekors Strasbūrā. Vecpilsēta, var teikt, plīst no to pārbagātības, bet Ziemassvētku tirdziņi (lielāki un mazāki) izvietoti teju katrā skvēriņā. Viens no galvenajiem pilsētas dekoriem ir gaismas vārti, kas simboliski ieved Ziemassvētku galvaspilsētā. Divi izgaismoti milzu lāči tur zvaigznēm rotātu uzrakstu “Strasbūra – Ziemassvētku galvaspilsēta”. Pie svētku tērpa tikušas gan vēsturiskas celtnes, gan veikaliņi, pat gaļas veikala izkārtni “apsēdušas” rozīgas cūkas Ziemassvētku rotājumu ielenkumā.
Strasbūras vēsturiskais centrs izvietots starp kanāliem, un tajā var nokļūt, tikai šķērsojot kādu no daudzajiem tiltiem. Ziemassvētku gaidīšanas laikā, kad vecpilsētā notiek tirdziņi un dažādi pasākumi, uz tiltiem izvietoti drošības posteņi. Lai iekļūtu vecpilsētā, katrs apmeklētājs tiek lūgts parādīt somas saturu, kā arī atvērt virsjaku. Arī pastaigājoties pa centru, nemitīgi jūtama karavīru un policistu klātbūtne.
Šogad tradicionālajos Vācijas un arī tuvējo valstu (tostarp Francijas) Ziemassvētku tirdziņos veikti pastiprināti drošības pasākumi, jo pagājušajā gadā kāds islāma ekstrēmists ar nolaupītu kravas automašīnu ietriecās vienā no Berlīnes tirdziņiem, noslepkavojot 11 cilvēkus.
Viena no slavenākajām celtnēm Strasbūrā noteikti ir Dievmātes katedrāle (Cathedrale Notre-Dame). Katedrāli sāka celt 11. gadsimta beigās (daļa no tās uzbūvēta romānikas, daļa – gotikas stilā), bet darbi pabeigti tikai 1439. gadā, kad pilnīgi izveidota 1277. gadā iesāktā rietumu fasāde. Katedrāles trīs portālus rotā skulptūras, taču vislielākais lepnums ir rozetes logs. Dienvidu portāls ved uz gotisko Eņģeļu pīlāru. Savukārt no skatu platformas paveras brīnišķīga panorāma. Arī pie katedrāles atrodas viens no plašākajiem Ziemassvētku tirdziņiem Strasbūrā.
