Decembris ir īpaši noslogots laiks arī dievnamos.
Decembris ir sevišķi koncertiem pieblīvēts praktiski visos dievnamos, un ar savām ērģelēm un piemēroto akustiku izņēmums nav Jelgavas Sv.Annas baznīca, kas nu jau desmitiem gadu veido sevišķi intensīvu koncertdzīvi. Tiesa, baznīcas ērģelniece Māra Ansonska strikti iestājas pret savu dēvēšanu par šī dievnama kantoru.
«Kantors pēc būtības ir kora diriģents un ērģelnieks vienā personā. Mums šis amats ir sadalīts uz diviem ērģelniekiem (M.Ansonska un Dace Liepa) un diriģentu Andri Jansonu. Gandrīz vai grupa «Kantoris 04», mums gan sanāk tikai «Kantoris 03». Mūsu starpā valda pilnīga līdztiesība – diriģents atbild par savu darbu, es par savējo, un viens otra jomā nemaisāmies. Arī otras ērģelnieces darbā nejaucos. Nav ne galvenā, ne «negalvenā» ērģelnieka. Katra esam uzņēmusies šo kalpošanas darbu. Ja nu vienīgi manā ziņā ir pienākumu koordinācija, bet arī tā būs tikai līdz šā gada beigām, pēc tam to uzņemsies jau cits cilvēks. Tas nenozīmē, ka vēlos samazināt darbību baznīcā, vienkārši savu daļu prasa arī citi pienākumi – darbdienās līdz sešiem vakarā skoloju bērnus mūzikas skolā Salgalē.
– Mēs esam radināti pie ziedojumu koncertiem baznīcās, bet adventes un Ziemassvētku laikā parādās arī dažādu koncertorganizāciju rīkotie maksas pasākumi. Baznīcā gājēji nereti šajā jūklī apjūk un, netikdami uz kāroto koncertu par simbolisku ziedojumu, bieži vien jūtas apbēdināti.
Par ziedojumu koncertiem īsti negribas piekrist. Ziedojumam faktiski būtu jābūt ar konkrētu mērķi. Diemžēl mums tādu koncertu – ar mērķziedojumiem – praktiski nav. Decembra Ziemassvētku koncertu, ko rīko koncertorganizācijas, īpatsvars nemaz nav tik liels. Kā šogad – tie ir trīs koncerti ar konkrētu ieejas maksu, ko katrs var uzzināt, izlasot gan afišu, gan sludinājumu internetā.
Kurus tieši maksas koncertus atļaut, mēs, mūziķi, neizlemjam. To izlemj draudzes padome. Mēs jau šos koncertētājus nesaucam, piedāvājums nāk no viņiem. Skaņdarbā «Kaladū», «Totari» folkloristiem labi pazīstamās zilbes tika izmantotas vien kā izteiksmes līdzeklis. Tur iztrūka dziesmas tālākā satura, tikai noskaņa.
– Un kas tad tur tik slikts?
Nekas. Viss bija labi. Es vienkārši biju lūgusi, lai netiek dziedāta rituāla mūzika, jo tautiskie rituāli ir tie, kas saistīti ar pagānismu. Tas ir pirmskristības laiks – zīlēšanas un tamlīdzīgi rituāli ir jāizbeidz.
– Pat tik strikti – aizliegt, un viss?
Ir jāizbeidz.
– Koncertu apmeklētāju vidū reti esmu ievērojis mācītāju Kasparu Kovaļovu.
Tam gan negribu piekrist. Viņš ir sacījis arī ievadvārdus, tāpat kā evaņģēlists Valdis Vircavs. Vēl jāņem vērā fakts, ka mācītājs nedzīvo Jelgavā, tāpēc būtu diezgan nežēlīgi vienīgajā brīvdienā likt viņam braukt uz koncertu.
– Vai drīzāk tas neliecina par attieksmi – esmu dzirdējis no paša mācītāja vārdus, ka dievnams ir dievnams, nevis koncertzāle
Tie ir arī mani vārdi. Bet evaņģēlija sludināšana notiek arī ar kristīgu mūziku.
– Kas tad ir kristīga mūzika?
Kristīga mūzika ir tā, kas slavina un godina vienīgo Trīsvienīgo Dievu.
– Ja jau esam nonākuši pie repertuāra jautājumiem, tieši no tevis dzirdēju ne visai glaimojošus izteikumus par nesen notikušo pasaulē atzinību guvušās vokālās grupas «Latvian Voices» koncertu mūsu baznīcā.
Mums tika atsūtīta vienīgi programma ar dziesmu nosaukumiem, pēc kuriem vien grūti spriest par koncerta saturisko pusi. Ar vienu un to pašu nosaukumu var būt gan tautas dziesmas apdare, gan rituāla dziesma, kas nesader ar baznīcas tematiku.
– Reliģija taču pati par sevi ir rituāls. Galu galā pirmsākumos bija pagānisms.
Jā, bet kāds rituāls. Kristīgs dievnams ir šolaiku dievnams, tas nav jāpārvērš par muzeju, kurā atceramies, kā pārejam no pagānisma uz kristietību. Kristīgs dievnams domāts šodienas kristiešiem. Tāpēc ir jāuzmanās no dažāda veida sektantisma.
– Ja nemaldos, tieši luterāņi vēsturiski ir pirmā sekta. Un joprojām vislielākā.
Par teoloģiskiem jautājumiem laikam gan labāk runāt ar mūsu draudzes mācītāju – Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dekānu Kasparu Kovaļovu. Šajos jautājumos nejūtos tik spēcīga.
Mani personīgi baznīcā nodziedāta tautas dziesma netraucē – es visu uztveru kā mūziķis. Atceros, bijām Vācijā katoļu baznīcā, un vietējie priesteri mums pat lūdza nodziedāt kādu latviešu tautas dziesmu, jo «lūk, šos garīgos dziedājumus mēs jau visi esam dzirdējuši». Es pat domāju, ja cilvēks ir tik bailīgs un nobijies, viņš ir vājš arī savā ticībā. Tādās reizēs atceros mācītāju Tāli Rēdmani, kurš teica, ka ar tautas dziesmu jau nu baznīcu nesagraut.
– Atklāti sakot, mani Annas baznīcā «ievilka» tieši Rēdmaņa kungs, kura laikā ritēja īpaši intensīva koncertdzīve ar kantoru un talantīgo mūziķi Aigaru Reini priekšgalā. Pat ne tikai koncertdzīve – piesaistīja arī saturīgie kinolektoriji, ko vadīja kinokritiķe Anita Uzulniece. Ar koncertiem un «ķinīšiem» arī sākās, jo neesmu kristīgā garā audzināts. Arī tagad skeptiski raugos uz iesvētes mācībām, kuru beidzēji pēc kristībām, iesvētībām vai laulībām vairs baznīcā nav redzami. (No savas iesvētes grupas vairāk nekā diviem desmitiem draudzes dievkalpojumus regulāri apmeklē divi cilvēki.)
Uzskatu, ka tikai no bērnības, jau sākot ar svētdienas skolu, kristīgā garā audzināts cilvēks var kļūt par īstenu kristieti.
– Nu tad mūsu ceļiem jāšķiras…
Nē, protams, pats galvenais, ko es gribēju pateikt, ir tas, ka baznīca ir daudzveidīga. Un koncerti, ja arī tagadējais mācītājs kādreiz varbūt par tiem izteicies visai skeptiski, ticis vienkārši nedaudz pārprasts, jo šajā laikā – Ziemassvētku priekšvakarā – to blīvums tiešām sanāk mazliet par lielu.
Mūsu baznīcai kļūst par grūtu apkalpot visu, kas notiek. Visur vajadzīga arī mūsu cilvēku klātbūtne, kuri par to nekādu atlīdzību nesaņem. No tā itin bieži cieš arī ģimenes dzīve, jo tas ir brīvais laiks. Decembri mūziķi ļoti bieži izvēlas par atskaites punktu.
– Turklāt bieži vien vienlaicīgi. Aizvadītajā sestdienā labprāt būtu noklausījies koncertu mūsu pašu Sv.Annas baznīcā, bet pēc stundas sākās jauktā kora «Zemgale» koncerts brālīgajā Vienības draudzē Sv.Jāņa baznīcā.
Mēs pilsētas pašvaldības iestādei «Kultūra» savus koncertplānus cenšamies iesniegt ļoti savlaicīgi. Saprotams, pilsēta ir salīdzinoši liela un pasākumu svētku laikā ļoti daudz. Esam centušies mūziķus pierunāt, ka vēl taču priekšā janvāris, februāris un citi mēneši. Tomēr Ziemassvētku vilinājums ir pārāks. Decembrī vienmēr bijusi koncertu kulminācija.
Savukārt pavasaris ar dārza darbiem un vasara kā atvaļinājumu laiks ir «tukšais» periods.
– Vēl viens nepatīkams jautājums tieši saistībā ar maksas koncertiem. Cilvēki samaksājuši ne to mazāko naudiņu, bet Sv.Annas baznīcā nereti no bērnu rotaļu laukuma dzirdamās skaņas krietni traucē baudīt muzikālo priekšnesumu. (Līdzīga situācija bieži vien ir arī dievkalpojumos, kad liturga runātais teksts tā paša iemesla dēļ ir grūti sadzirdams.) Bet ne jau bērni vieni paši atnākuši uz baznīcu… Aizrādīsi – tiksi uzskatīts gandrīz vai par bērnu naidnieku.
Esam par to domājuši un arī sākuši attiecīgi rīkoties. Sākām ar to vienkāršāko – no bērnu rotaļu stūrīša izņēmām visas grabošās un rūcošās rotaļlietas. Bet principā tas jau ir audzināšanas jautājums, ar represīvām metodēm to neatrisināt.
– Tiktāl par nākotni, un ceram, ka koncertdzīvi izdosies vairāk saskaņot. Bet reizēm gribas atskatīties pagātnē, un tā vien šķiet, ka tradicionālās Zemgales Ērģeļmūzikas dienas aug ne tikai kvantitatīvi, bet gadu no gada iegūst arvien kvalitatīvākas aprises.
Jāpateicas Jelgavas un Jelgavas novada, kā arī Ozolnieku novada pašvaldības atbalstam, kas ar katru gadu kļūst arvien nopietnāks. Pirmajos gados bija manāma zināma skepse, bet varbūt jūtot, ka līdzīgi pasākumi kļuvuši par labu tradīciju daudzviet Latvijā, ērģeļmūzikas dienas nu vairs nav jaunums arī Jelgavā un apkārtnē.
Tik plaša mēroga festivāli kā pirms gadiem pieciem, kad Zemgales dievnamos norisinājās 21 koncerts, gan vairs nav bijuši, toties akcents likts uz koncertu kvalitāti un senajiem, vēsturiskajiem instrumentiem, turklāt ne vien pilsētā, bet arī lauku apvidū. Koncerti tika sniegti dievnamos, kuros saglabājušās gan vēsturiskās ērģeles, gan uzstādīti pavisam jauni instrumenti.
Lai sekmētu Zemgales kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un pieejamību, īstenots projekts «Rudens mūzikas festivāls «Zemgales ērģeļu dienas»», kura laikā notika koncerts Zaļenieku baznīcā «Tūkstoš mēlēm ērģeles spēlē», muzicējot duetam «Riga Organum Duo» – Diāna Jaunzeme un Ilona Birģele –, kā arī Sesavas baznīcā, kur muzicēja nu jau arī galvaspilsētā pazīstamie ērģeļnieki Ilze Reine un Aigars Reinis.
Pie ērģeļu koncertiem Jelgavā esam jau pieradināti, un šogad piedāvājums bija īpaši kvalitatīvs: Liena Andreta Kalnciema, koklētāju ansamblis «Cantata», Kristīne Adamaite (ērģeles), Solvita Bukšāne (mecosoprāns), Evija Mauševica (soprāns), Indra Nasteviča (soprāns), Jānis Kurševs (tenors), Artis Sīmanis (saksofons), Ozolnieku Tautas nama vokālais ansamblis «Procesā», kas sniedza koncertus Zaļeniekos un Dalbē, kā arī citi vairāk vai mazāk pazīstami mūziķi.
