Ziemassvētki tuvojas, nesot līdzi ne tikai svinīgu svētku noskaņu, bet arī iepirkšanās drudzi un satraukumu par to, kā sagaidīt 2000. gadu. Kā Ziemassvētkus pavadīsim nākotnē?
Ziemassvētki tuvojas, nesot līdzi ne tikai svinīgu svētku noskaņu, bet arī iepirkšanās drudzi un satraukumu par to, kā sagaidīt 2000. gadu. Kā Ziemassvētkus pavadīsim nākotnē?
Ar katru gadu satraukums pirms gada nogales svētkiem kļūst arvien lielāks. Vai tas saistāms tikai ar tūkstošgades maiņu, to šogad vairs uzzināt neizdosies. Tomēr ne viens vien atzīst, ka tuvojas svētku sagaidīšanas trakuma kulminācija. Kas būs pēc tam? Varbūt vēlme atzīmēt tos noplaks un svētki zaudēs savu nozīmību, varbūt otrādi.
Aldis (21 gads):
– Liekas, ka ar katru gadu vairāk laika cilvēki velta svētku sagaidīšanai. Metas «ķemmēt» veikalus un nezina vairs ko, visiem dāvināt. Rodas iespaids, ka galvenais ir nopirkt kaut ko ļoti lielu vai ļoti īpašu.
Mīļums ir pazudis. Es domāju, ka svētki nākamajā tūkstošgadē kļūs tikai par izrādīšanos ar klātiem galdiem, apģērbiem un dāvanām.
Maija (43 gadi):
– Varbūt cilvēki arvien vairāk pievērsīsies dabiskumam un tradīcijām, nevis tagad tik ļoti modē nākušajam spilgtumam un skaļām izpriecām. Tikpat labi var uzskatīt, ka latvieši vienkārši vēl nav pieraduši pie tik publiskas Ziemassvētku un jaunā gada sagaidīšanas, kā tas jau sen ir daudzās citās valstīs. Tomēr man pašai tuvāks ir pirmais uzskats, ka šiem svētkiem jābūt ģimeniskiem un bez lieka skaļuma – drīzāk mežā pie eglītes, nevis pilsētas centrā.
Nevienu vairs nepārsteidz, ka lielākā daļa cilvēku uzskata: Ziemassvētki ir galīgi komercializējušies, turklāt arī «izstiepušies»
ne vairs pāris nedēļu, bet gan pāris mēnešu garumā, jo izpārdošana un cenu atlaides sākas turpat vai agrā rudenī.
Vieni grib sagādāt prieku citiem, pasniedzot dāvanas, citi to māk izmantot tieši šajā gada laikā, gūstot vislielākos ieņēmumus. Mantas tiek pārdotas ar saukļiem – tieši to jums vajag jūsu dāvanām.
Pārdotas tiek lietas, kas citā laikā nevienu neiesaistītu: visi nieciņi tiek nodēvēti par skaistākajām piedevām veltēm. Pār pasauli nobirst dārgu un lētu, spīdīgu un parastu iesaiņojamo papīru un lentīšu lietus.
Ziemassvētku un Jaungada sagaidīšanas satraukums pārņem jau krietni pirms svētkiem. Ja nedēļas divas trīs vēl neesat izlēmis, kur un kā tos sagaidīsiet, citu acīs tas nozīmē absolūtu svētku ignorēšanu vai pat noliegšanu. Ja tikpat ilgi pirms tam jūsu skapī nekrājas dāvanu kalni draugiem un radiem, visi uzskatīs tāpat.
Rezultāts – pāris dienu pirms Ziemassvētkiem tie jau apnikuši tik tālu, ka visos skatlogos spīdošās lampiņas, spīguļi un rotājumi, svētku piesaukšana vietā un nevietā, vienas un tās pašas dziesmas pa radio un TV sāk šķebināt. Tieši tāpēc arvien izplatītāka ir vēlme svētkus braukt sagaidīt uz laukiem (visi tie, kam tur dzīvo radi, parasti tā arī dara) vai kaut kur pēc iespējas tālāk no lielo pilsētu Ziemassvētku murdoņas.
Varbūt tieši tādi būs nākotnes Ziemassvētki – klusumā un mierā, atgriežoties pie to pirmatnējās nozīmes.
Mūsu Ziemassvētki ir īsts barbarisms. Mums jāpārēdas, jo pašlaik ir Ziemassvētki. Mums jāpiedzeras, jo pašlaik ir Ziemassvētki. Mums jābūt liekulīgi devīgiem; mums jāpērk lietas, kas nevienam nav vajadzīgas, un jādāvina
tās ļaudīm, kuri mums nepatīk; mums jāapmeklē bezjēdzīgas izpriecas, par kurām zobojas pat mazi bērni; mūs ar savu savtīgo uzmanību vajā neskaitāmi tirgotāji, un tas viss notiek tāpēc, ka pašlaik ir Ziemassvētki.
(B. Šovs)
