Ziemas svētkos mums ir tikai tik daudz īsta prieka, cik daudz mēs varam nolasīt no ielīksmotām bērnu acīm.
Ziemassvētku gaidīšanas laikā ikvienam gribas sajust līdzās drauga plecu un pašam būt nozīmīgam. Arī «Zemgales Ziņas», pateicoties akcijai bērnunamos Jelgavā un Elejā, ieguvušas daudz mīļu, jauku un atsaucīgu draugu.
Divās ciemošanās reizēs mēs, žurnālisti, nedalījām dāvanas, mēs līdzi bijām atveduši draudzību un prieku: kopā ar bērnunamu audzēkņiem dziedājām, dejojām un gājām rotaļās, bērni cienājās pie firmas «Alis» sarūpētā svētku galda. Un prieks par jauniegūtajiem draugiem bija neviltots gan «Zemgales Ziņu» darbiniekiem un līdzi atnākušajiem draugiem, gan bērnunamu audzēkņiem un audzinātājām. Tieši tas rosināja dalīties pārdomās, cik svarīga mums katram ir labdarība, laipns vārds, atsaucība un prieka mirdzums acīs.
Draugu nekad nevar būt par daudz
«Mēs atbraucām draudzēties» – ar tādu moto «Zemgales Ziņu» darbinieki un draugi devās uz diviem bērnunamiem – Elejā un Jelgavā. Akcijas mērķis bija dāvināt kaut nedaudz prieka un mīļuma bērniem, kuriem ikdienā to pietrūkst.
Visi kopīgi dziedājām jaukas Ziemassvētku dziesmas un gājām rotaļās. Ģitāru spēlēja Rihards Vītols, pareizu dziesmu melodiju noturēt palīdzēja Anda Austruma un Dita Cēbure. Pēc lustīgas izdziedāšanās sākās spēles: ar mazākajiem bērniem rotaļājās Dace Diržine un Andra Ozola, jaunāko klašu skolēniem spēles organizēja Agnese Fogelmane un Kristīne Langenfelde, bet jauniešiem teātra sporta spēles iemācīja Gvido Leiburgs. Visam aktīvi līdzi juta arī mūsu laikraksta redaktore Ligita Timma un firmas «Alis» veikalu vadītājas Daina Kanaška un Māra Ķeņģe, bet no malas visu uzmanīgi vēroja un fiksēja mūsu fotogrāfs Jānis Saliņš.
Mīļš vārds – kā saules glāsts
Vai labdarība vienmēr ir dažādu dāvinājumu un naudas izteiksmē mērāma;
vai drīzāk ikviens alkst draugu un mīlestības; kurš no tās ir ieguvējs un kas
mainās, – katram par to var būt atšķirīgs viedoklis.
Dace Diržine:
– Katram reiz dzīvē pienāk brīdis, kad vajadzīga citu palīdzība. Ne vienmēr tā ir materiāla, dažreiz pietiek ar īstajā brīdī pasacītu vārdu. Ziemassvētki ir laiks, kad atveras daudzu sirdis, tas ir labdarības laiks. Bērni ir mūsu sabiedrības neaizsargātākā daļa, un bieži vien viņi ir pieaugušo kļūdu upuri. Prieks bija redzēt Elejas un Jelgavas bērnunama mazo iemītnieku gaišās un priecīgās sejiņas. Neizsakāma sajūta pārņēma brīdī, kad mazie koncerta laikā ierausās klēpī un mīļi pieglaudās. No viņiem staroja apbrīnojams miers un patiesums, tik bieži bija jādzird: kad jūs atkal atbrauksiet, vai drīz?
Šāda veida akcijā es piedalījos pirmoreiz, bet tagad zinu: noteikti ne pēdējo. Lai to saprastu, pašam tas jāizjūt un jāizdzīvo. Ja vien jūs spētu iedomāties, kā bērnu prieks un sirsnība spēj uzlādēt! Esmu guvusi morālu gandarījumu ilgam laikam. Ceru, ka Ziemassvētkos nebūs vienīgā reize, kad «Ziņas» dodas apciemot bērnunamu audzēkņus, iespējams, vasarā atkal dosimies pie mazajiem draugiem Elejā un Jelgavā.
Tatjana Ļitvina, 12 gadu, dzīvo Jelgavas bērnunamā:
– Tuvojoties Ziemassvētkiem, es vienmēr izjūtu prieku. Šajā laikā gribas būt paklausīgākai, mīļākai un labākai. Labdarība, manuprāt, tas pats dāvināšanas prieks vien ir. ir taču tik jauki, ja tu kādam kaut ko uzdāvini un redzi, ka viņam par to kļūst silti ap sirdi. Pagājušajos Ziemassvētkos es pagatavoju dāvaniņu skolotājai un tās pasniegšanas brīdī priecājos tikpat ļoti, cik viņa. Vēl man lielu prieku sagādā, ja izdodas iepriecināt savas draudzenes. Es noteikti gribētu darīt vēl vairāk laba.
Māra Ķeņģe, veikala «Pie Mārītes» vadītāja:
– Mūsu veikals jau vairākkārt ir iesaistījies labdarības akcijās, ziedojot gan sportistiem, gan pensionāriem, gan bērniem. Tāpēc droši varu teikt, ka dāvināšanas prieks ir dubults. Uzņēmēji visbiežāk ir devēju lomā, bet man gan gribētos uzsvērt, ka ne vienmēr lielāko prieku sagādā materiālās vērtības. ir reizes, kad pietiek ar mīlestības un uzmanības izrādīšanu. Par to es lieliski pārliecinājos Elejas bērnunamā. Tās izjūtas nav aprakstāmas, vēl jo vairāk tāpēc, ka tā bija pirmā reize manā mūžā, kad ciemojos bērnunamā. Ir redzēti dažādi sižeti televīzijā un lasīti apraksti avīzēs, bet Elejas bērni pārliecināja par pretējo – viņi ir sirsnīgi, mīļi, laipni un vairāk par mūsu sarūpētajiem saldumiem gaidīja uzmanības apliecinājumus.
Anda Austruma:
– Labdarība ir nepieciešama kā tiem, kam jāpalīdz, tā arī tiem, kas spēj to darīt. Un prieks par labdarību pilnīgs ir tikai tad, ja tas ir abpusējs.
Reiz man kāds cilvēks stāstīja, ka bagātie norvēģi ziedo dažādiem cēliem mērķiem ne tāpēc, ka viņiem būtu žēl to, kam kaut kā trūkst, bet gan tādēļ, ka viņi grib celt savu prestižu. Kas gan ir materiāla palīdzība, ja tai līdzās nav pozitīvas attieksmes – sapratnes, atbalsta, spējas dalīt otra bēdu!? Īstu labdarību mēs sajūtam tikai tad, ja tā ir harmonijā ar patiesām garīgām vērtībām. Tomēr jāatceras, ka tikai garīgais vien nespēj dot īstu valdzinājumu izsalkušajiem un ka tie, kas grib ēst un kam nav ko vilkt mugurā, vispirms vēlēsies nevis kopā dziedāt, dejot un iet rotaļās, bet gan paēst un apģērbties.
Nākotne nāk kā komercializācijas vilnis, kā naudas pelnīšanas laiks, tomēr tieši otra cilvēka sapratne un mīļums, uzmanība un cieņa kādam vienmēr dos daudz vairāk nekā nauda.
Gvido Leiburgs:
– Man šķiet absurda situācija, kad, piemēram, tiek rīkots kāds labdarības pasākums, kas nesaista noteiktu auditoriju. Labdarība nedrīkst būt pašmērķis, kuru realizējot, cenšamies mainīt iespaidu par sevi, kad devējs ar labu darbu cenšas līdzsvarot vai noslēpt savu raksturu attiecībās ar darbabiedriem, klientiem, ģimeni vai citiem.
Ja jāizvērtē materiālā un garīgā palīdzība, nepieciešamas ir abas. Lai pilnvērtīgi uztvertu un novērtētu garīgās vajadzības, vispirms jābūt apmierinātām primārajām. Svarīgākais ir ieraudzīt, kurā brīdī kas ir nepieciešams.
Tieši šī akcija man deva iespēju saprast, kāda ir reālā situācija bērnunamos un, protams, sniedza gandarījumu par to, ka kādam mūsu uzstāšanās šķita svarīga un interesanta.
Rihards Vītols:
– Šī bija pirmā reize, kad ciemojos bērnunamā. Nekad arī nebiju spēlējis tik lielai bērnu auditorijai. Tas noteikti ir citādi nekā spēlēt kopā ar savējiem. Nereti cilvēki uzsver milzīgo labdarības nozīmi, tomēr vērtīgāk ir nevis runāt, bet censties kaut ko izdarīt.
