Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai, un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt….
Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai,
Un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt…
dzied visi, kas atbraukuši no vairākām Latvijas vietām, arī vairāk nekā 30 Nacionālo Daugavas Vanagu Jelgavas nodaļas biedru (vanadzes, vanagi un vanadzēni), uzsākot atceres brīdi pie 1944. gada Ziemassvētku kaujās kritušo latviešu leģionāru piemiņas akmens Zirbās. Organizāciju, biedrību un varas pārstāvju sacītais klātesošajiem atsauca atmiņā tā laika cīņu notikumus, kas draudēja ar komunistu varas otrreizēju Latvijas okupāciju. Bet Kurzeme toreiz nepadevās.
Pirms 55 gadiem 23. decembrī stundu pirms rītausmas spēcīgas smagās artilērijas viesuļuguns aizsegā sākās uzbrukums Kurzemes aizstāvjiem. Kaujā tika raidītas 12 Sarkanās Armijas kājnieku divīzijas, tanku korpuss, vairākas speciālās vienības. Nepārtrauktus uzlidojumus aizstāvju pozīcijām veica desmitiem lidmašīnu. Dažās stundās eksplodēja vairāk nekā 100 000 dažāda kalibra krievu granātu un bumbu. Dega māju drupas, zeme gruzdēja un krāsojās sarkani melna. Vislielāko triecienu saņēma latviešu 19. divīzija, kas bija izvietota dienvidaustrumos no Džūkstes. Nepārtraukti uzbrukumi turpinājās līdz 31. decembra vakaram, tad kauju troksnis pierima. Šajās astoņās dienās frontes līnija tikai nedaudz bija mainījusies. Ceļš uz Liepāju un Ventspili Sarkanarmijai palika slēgts.
Tagad, stāvot tajā vietā, akmens pakājē sagūla ziedi, egļu zariņi, iedegās svecītes. Pie likteņakmens kritušajiem varoņiem godu atdeva un ziedus nolika arī NDV Jelgavas nodaļas priekšsēdis 19. divīzijas Kaujas skolas kursantu vienības pēdējais komandieris leitnants Pēteris Strīķis.
Braucam uz Lesteni. Brāļu kapos, kur guldītas vairāk nekā 500 Kurzemes aizstāvju mirstīgās atliekas, pie lielā baltā krusta – atkal piemiņas brīdis, goda atdošana kritušajiem varoņiem, noliekot ziedus un aizdedzot svecītes.
Mūsu ceļš ved tālāk – uz Džūksti. Atceres brīdis pie 1989. gadā atklātā un 1990. gadā vandaļu daļēji saspridzinātā pieminekļa. Jau satumsis, kad tiek nolikti pēdējie ziedi un iedegtas svecītes.
Vēl brīdis Džūkstes kultūras nama krāšņi rotātajā zālē, kur pie lielas, mirdzošas egles mācītājs saka svētrunu un aizlūdz par Ziemassvētku kaujās kritušo karavīru dvēselēm, kas puteņoja mūsu zemē divreiz šajā gadsimtā.
Lai mums nebūtu jāsauc «Dievs, tava zeme deg!». Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!
