Pāri laukiem klājas tumša nakts. Mēness, pārplēsis tumšo mākoņautu, pārskaita savas Zvaigžņu meitenes.
Pāri laukiem klājas tumša nakts. Mēness, pārplēsis tumšo mākoņautu, pārskaita savas Zvaigžņu meitenes. Tāda dīvaina nakts… Visi logi vēl gaiši. It sevišķi spoži tie mirgo pilsētas baznīcai. Neticīgi Mēness noskurina savus zelta ragus. Vēl reizi pārskaita savas draiskules, kas gaiši trīsuļo tumšajā izplatījumā, iedegdamās zilgās, zaļgās un dzeltenās guntiņās. Un vēlreiz Mēness paveras pāri zemei. Un tur tādas pašas mirdzošas uguntiņas atspīd no ēku logiem. «Dīvaini, dīvaini…» Mēness noburkšķ sevī un snaudā piever vienu aci. «Drīz pieņemsies sals. Būs jāaizkūpina pīpe. Uh! Ziema…»
No tuvējā meža pa zilganbaltu sniega segu ragaviņas izvelk Ziemassvētku vecītis. Noguris, cauri mežiem brienot. Apstājas pie stingušā bērza baltā svārka, lai atvilktu elpu. Cik nu tā pilsēta vairs tālu! Tā tik plešas un plešas. Drīz jau ienāks arī mežā. Un kur tad lai paliek Ziemassvētku vecītis ar savu lielo Rūķu saimi? Pabīda vecītis dāvanu maisu uz ragutiņu vienu galu un apsēžas. Vēl agrs. Vēl bērni neguļ. Viņa darbs sāksies tikai tad, kad baltais Sapnītis aizvedīs bērnus sev līdzi uz tālo Brīnumzemi. Tad klusi viņš vērs durvis un zem eglītes noliks pa dāvanu sainītim. «Ek,» domā Ziemassvētku vecītis, «ko tie mani Rūķi šogad tanī maisā salikuši?! Slinki gan palikuši. Tik vien zina, kā veikalus ķemmēt, spožas mantiņas salasīt. Paši neko vairs negrib gatavot. Vai spriganās Rūķu meitenes vairs zeķītēm kārtīgi papēdi prot noadīt? Un cimdiņus? Kur nu izmargot mazuļiem jaciņas un cepurītes? Kurš Rūķu puika vairs prot ar nazi pastrādāt? Buriniekus uzmeistarot? Kurš māk leļļu ratiņus uztaisīt?» Skumji kļūst Ziemassvētku vecītim. Drīz jāiet pensijā. Ko tur vairs… Vecums arī kaulus lauž. Tagad jau pasācis tas Lapzemes večuks uz Latviju kulties. Vai nu vairs pašam pienākuma pret savas zemes mazuļiem nav? Jā! Meži tur lieli, sniegi dziļi. Bet ceļš līdz šejienei tāls. Un tad vēl muitām cauri jātiek… Nez vai šim arī ko atmuito? Un vīza arī vajadzīga… Un kā ar tiem nodokļiem? Tak jau imports ienāk. Grūtu domu sācis vērpt Ziemassvētku vecītis. Kājas gan tā kā atvilgušas. Solis kļuvis raitāks. Ragutiņu slieces dzied, pāri sniega klajumiem slīdot. Soļotājs paskatās debesīs. Cik tālu pavirzījusies Polārzvaigzne? Tas viņa kompass, tas viņa pulkstenis. Re, kur Mēness ar smīniņu vēro veco vīru, kas, balstoties uz garās nūjas un baltus mutuļus pūzdams, soļo uz priekšu.
Nakts baltiem sniega palagiem klāta. Palēnām noklust meža šalkas, norimst pilsētas kņada, un par savām Zvaigžņu meitenēm rūpi turēdams, snauduļo Mēness.
Es pieveru acis, un pūkains Sapnītis iz Bērnības pagalmiem noglāsta man galvu. Šiem glāstiem ir cieta, sastrādāta vecmāmiņas roka. Nakts raugās manī ar mīļajām mammītes acīm. Pilsētas ielās aizslīd pēdējās kamanas, vēl noskan dzidrie ilkss zvaniņi, un pāri zemei nolaižas klusa nakts, svēta Ziemassvētku nakts. Mīlestības un piedošanas nakts.
