Vilnis Auza bērnus iepriecina jau vairāk nekā 30 gadu.
Omulīgs vīrs garu, baltu bārdu, sarkanu cepuri, sarkanā mētelī un lielu maisu pār plecu. Viņš pārvietojas deviņu ziemeļbriežu vilktās kamanās un ik gadu 24. decembrī ierodas pie bērniem, lai pasniegtu dāvanas. Tas ir Ziemassvētku vecītis – sirsnīgais vīrs, kura labsirdīgais tēls saglabājies vai ikviena pieaugušā atmiņā. Viņu gaida visi – mazi un lieli. Arī mums Jelgavā ir pašiem savs Ziemassvētku vecītis. Lai gan ikdienā Vilnis Auza veic nopietnu darbu, būdams Jelgavas Pašvaldības policijas Medicīniskās atskurbtuves nodaļas priekšnieks, reizi gadā viņš pārtop skaistā nostāstiem apvītā tēlā, lai pašiem mazākajiem dāvātu prieku un savu sirds siltumu.
Vecītis kopš 16 gadu vecuma
Vilnis Auza no desmit gadu vecuma darbojas Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī un atminas, ka pirmo reizi Ziemassvētku vecīša lomā iejuties sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā. Tolaik pie kultūras nodaļām darbojušies orķestra biroji, kas organizēja pasākumus. Tad ar teātri svētku laikā braukājuši pa kolhoziem un saimniecībām. «Neatceros gan, kas uzaicināja kļūt par vecīti, bet tāda iespēja bija, un kāpēc gan nepadauzīties ar bērniem?» teic Vilnis. Toreiz tērpi bijuši zili, izšūti ar zvaigznītēm, salatētim bijis arī garš zizlis. Neatņemama tēla sastāvdaļa bijusi arī žagaru bunte, no kuras Vilnis ar laiku atteicies. «Ziemassvētku vecītis jau neiet bērnus pērt, viņš iet labu darīt,» tā vecītis. Astoņdesmito gadu beigās Ziemassvētku vecīša vienlaidus mēteli nomainīja divdaļīgais tērps. «Kā aktierim tērps man palīdz, tas dod jauneklīgāku pašsajūtu. Tad ir interesantāk ar bērniem darboties – nevis kā vecišķam, bet jautram vecītim.»
Kolhozos bērnu bijis daudz, ar teātri braukuši gan uz skolām, gan uz citām iestādēm. Vecītis viesojies slimnīcā «Ģintermuiža», toreizējā Ozolpils pansionātā «Jelgava». Kādreiz bieži ciemojies arī bērnudārzos un skolās. Bērni skaitījuši pantiņus, rādījuši iepriekš sagatavotus priekšnesumus un gājuši rotaļās. Neiztrūkstoša sastāvdaļa vienmēr bijušas dāvanas. Sākumā tās visiem bijušas vienādas – saldumu paciņas. Tad mazākās organizācijās bērnu vecāki dāvaniņas sākuši gādāt paši, atlicis tās tikai uzdāvināt. «Man tas neliekas prātīgi, jo cilvēku rocība ir dažāda. Viens var uzdāvināt kaut ko lielu, cits atkal sagatavos ko pavisam mazu – bērns var sajusties ne pārāk labi,» domā vecītis. «Jau kopš bērnības vecītis man saistās ar tādu kā svētumu un mīļumu. Viņš ir gaidīts, un viņam jābūt skaistam pasaku tēlam, kuram pēc iespējas ilgāk ir jātic,» teic Vilnis Auza. Tāpēc ar laiku viņš pārstājis iet uz skolām pie jau lielākiem bērniem, kam nav ticības Ziemassvētku vecītim. «Pusaudžiem to nevajag. Vecīti vajag bērniem, jo viņi tic,» tā Vilnis Auza.
Svarīgākais ir bērns
Vecītis atzīst, ka ne katrs var pildīt šo pienākumu – pirmkārt ir jāmīl bērni. «Man ļoti patīk bērni. Brīdis, kad mazais uztraucies atnāk pie tevis skaitīt dzejolīti, ir īpašs.» Sevišķi pēdējās eglītēs bijis daudz gadījumu, kad, saņemot dāvanu, bērniņš samīļo vecīti. «Tās ir brīnišķīgas sajūtas, un tā ir liela balva, ja bērns uzticas un viņam liekas, ka vecītis ir tik mīksts un foršs, ka viņu var samīlēt. Tie man ir lieli svētki, neko vairāk nemaz nevajag – tu esi padzēries no laimes kausa. Un patiesākie mirkļi man bijuši tieši pēdējos gados,» nosmaida vecītis. Viņš arī teic, ka veids, kā uz vecīti skatās bērni un vecāki, atšķiras. Un arī prasības ir dažādas. «Vecākiem varbūt liekas, ka tas vecītis ir galīgi dumjš. Un tad viņš spēlē uz vecākiem – varbūt lai viņu nenosodītu. Bet bērniem taču patīk, un man vienmēr svarīgākais ir bijis bērns. Tāpēc svarīgi godīgi padarīt darbu, jo bērni jau to neīstumu atpazīst.»
Vilnis Auza atceras, ka bērnībā svētki svinēti laukos Naudītē. Tolaik brīvdienas bijušas uz Jauno gadu. Viņš atminas, ka uz vecīša ierašanās laiku parasti kāds no ģimenes locekļiem pazudis. Bērniem gan radušies jautājumi un līdz ar to arī šaubas, tomēr uz otru pusi uzvilktajā kažokā radinieks nav atpazīts. Vilnis Auza nav liels svētku svinētājs. Ziemassvētki tiek sagaidīti ģimenes lokā, klātesot abām meitām, dēlam un mazdēlam. Tad ir svētku galds, eglīte ar svecītēm un dāvanas.
Kā vecītis priekšroku viņš dod svētku svinēšanai ar bērniem brīvā dabā, ja ir piemērots laiks. Savulaik svētki svinēti mežā «Lediņos», kur varēja gan izskraidīties, gan papikoties. Pasēdēt jau varot arī mežā pie ugunskura, tas nav obligāti jādara zālē, tērptiem kleitās un uzvalkos. «Mežā var iet rotaļās, uzvārīt skābeņu zupu, iedzert tēju, apēst kādu pīrādziņu. Svētki jau ir sirdī, nekur citur.»
Sirdsdarbu turpina dēls
Savulaik, kad vēl nebija uzcelts tirdzniecības centrs «Pilsētas pasāža», vecītis reiz staigājis pa Driksas ielu, dalīdams konfektes. «Starp eglītēm «Jundā» man bija brīvs brīdis. Lēni sniga sniedziņš, nebija arī auksts. Veikalā nopirku konfektes, sabēru pilnas kabatas un vienkārši pastaigājos, tās dalīdams. To darīju sev par prieku un redzēju, ka cilvēkiem arī patīk. Es vienkārši jutos labi, tajā pašā laikā palikdams anonīms,» stāsta vecītis. Bieži ko tādu piedzīvot nenākas. Sevišķi šobrīd, kad pat tādi gaiši svētki kā Ziemassvētki daudzējādā ziņā ir komercializēti. Vecīši, kuri dala gardumus, ir sastopami lielveikalos, taču tas darīts ar nolūku piesaistīt pircējus. «Man liekas, cilvēkiem vairs nav laika. Viņi kļūst vienaldzīgi, paskrien cits citam garām. Un tur, kur ir nauda, mīļuma paliek mazāk. Tas būtu ļoti skaisti, ja vecīši tāpat dotos ielās un sagādātu cilvēkiem prieku,» nosaka Vilnis Auza.
Taujāts par to, ko pašam nozīmē Ziemassvētki, viņš teic: «Lai gan esmu kristīts cilvēks, Ziemassvētki man ir saulgrieži. Tas ir laiks, kad atkal paliks gaišāks, būs vasara.» Dažkārt viņš svētkos apmeklē arī baznīcu, ieklausās svētku dziesmās un izbauda atmosfēru, kad cilvēkos visapkārt valda prieks. Šobrīd Vilnis Auza par vecīti pārtop vairs ne tik bieži, kaut tikko aizvadītas eglītes kultūras namā Ādolfa Alunāna teātra iestudējumā «Trīs sivēntiņi un vilks». Tagad šo misiju viņš nodevis dēlam Tomam, kurš ir liela auguma, dzied, arī spēlē mūzikas instrumentus. «Būs pārmantojamība,» saka vecītis. ◆
