Varbūt tās ir Visuma vibrācijas, kas liek atklāsmē, sapratnē un līdzjūtībā ietrīsēties cilvēku sirdīm. Un varbūt tieši šīs vibrācijas liek vai katrai cilvēku paaudzei piedzīvot dziļus satricinājumus.
Varbūt tās ir Visuma vibrācijas, kas liek atklāsmē, sapratnē un līdzjūtībā ietrīsēties cilvēku sirdīm. Un varbūt tieši šīs vibrācijas liek vai katrai cilvēku paaudzei piedzīvot dziļus satricinājumus. Saskaņā ar lielo Līdzsvara likumu Visuma trīsas mēdz būt gan postošas, gan augšup virzošas, taču tās allaž uzved mūs jaunā spirāles vijumā, liekot mācīties cilvēcību – nežēlībā, dāsnumu – skopumā un saglabājot prasmi izjust laimi arī pēc nelaimes.
Savādi ir iekārtota pasaule. Katram no mums lemts iziet gan cauri elles lokiem, gan šķīstītavai, cauri tumsai uz – gaismu.
*
Mazs būdams, kā visi bērni gaidīju Jauno gadu. Nepacietīgi vēl un vēl pārskaitīju nedaudzās atlikušās noplēšamā kalendāra lapiņas. Sirds bija priecīgu gaidu pilna, tāpēc nespēju saprast, kādēļ ik reizi dažas dienas pirms gadu mijas māte mēdza nostāties pie aizsaluša loga un asaru pilnām acīm raudzīties kaut kur tālu tumsā. Viņas lūpas pusčukstus raisīja svešādus vārdus. Reizēm varēju saklausīt arī smeldzīgas melodijas toņus. Kad lūdzu, lai mamma padzied skaļāk, viņa tikai cieši mani apskāva, un tad uz pakauša jutu nokrītam karstas asaras.
«Kāpēc tu raudi?» es jautāju.
«Tāpēc, ka man ir tik labi…»
Pēc daudz, daudz gadiem, kad mātes vairs nebija, atpazinu viņas dungoto melodiju. Tā bija «Klusa nakts, svēta nakts». Tā skan pār pasauli arī šodien, to dzirdot, es atkal sajūtu mātes asaras un vienlaikus arī – gaišu smeldzi. Esmu drošs, ka tādu pašu izjuta arī mana māmuļa. Esmu pārliecināts, ka šī vienkāršā dziesma un daudzus gadu desmitus aizliegto Ziemassvētku noskaņa viņai palīdzēja izdzīvot lēģeros un izsūtījumā Sibīrijas taigā. Jo viņa dvēselē bija saglabājusi ticību mierinošam brīnumam.
*
Pirms pāris gadiem kādā tumšā veļu laika vakarā automašīna notrieca meiteni. Vairākas nedēļas ārsti pūlējās uzturēt vārgo dzīvības dzirksti. Mediķiem tas izdevās. Pēc tam gandrīz katru dienu pie palātas loga manīja piespiestus klasesbiedru degunus. Vēlāk viņi nesa puķes un pietaupītas konfektes. Vēl pēc tam – grāmatas un burtnīcas. Pēc pusgada klasesbiedri meiteni stūma ratiņkrēslā: vispirms pa mājas pagalmu, pēc tam – uz skolu un atpakaļ.
Nav svarīgi, vai tas vilkās vienu, varbūt divus vai pat visus trīs gadus. Viņnedēļ skolas Ziemassvētku sarīkojumā izlaiduma klases audzēkņi bija iekārtojuši kafejnīcu vecākiem. Pusaudži paši apkalpoja pie galdiņiem, palīdzēja izvēlēties cienastu. Kafijas traukus iznēsāja arī kāda jauka meitene. Viņas gaita bija mazliet nedroša un valoda ne tik raita. Tomēr viņai tovakar bija visvairāk darba, jo katrs vēlējās saņemt tasīti tieši no viņas rokām. Šai meitenei tovakar bija vislaimīgākās acis pasaulē.
*
Ziemas naktīs zvaigznes mēdz nolaisties zemāk. Tās, šķita, no saviem augstumiem nokāpušas arī tovakar, kad mēs, bariņš Latvijas žurnālistu, stāvējām uz Somijas austrumu robežas. Krasi bija jūtama auksta tumsas un tukšuma elpa tur, viņpus sarkansvītrotā stabiņa, kamēr šajā pusē skanēja zvārgulīši un melodiski krita sarma, caur kuru mums pretī nāca īsts Ziemsvētku vecītis – ar bozi, ar dāvanu maisu un degunu, kas pret vakaru bija kļuvis pamatīgi sārts. Viņš tiešām gāja no ziemeļiem, un no viņa bārdas mazliet aizsmakusi skanēja jautra Ziemsvētku melodija. Vecītim bija jautri darīt savu darbu!
Bija aizritējušas tikai dažas dienas, kopš Latvija tika aicināta iestāties NATO. Bija atlikušas nedaudzas dienas līdz brīdim, kad Latviju uzaicinās kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. Bija pagājis tikai viens Latvijā solīto «jauno laiku» mēnesis. Ko nesīs nākamie mēneši, gadi? Vai zvaigznes nokāpa zemāk, lai to saskatītu? Vai lai pačukstētu mums, ka arī Latvija var kļūt par vienu no zvaigznītēm – tiesa, ne Visumā, bet – Eiropas karogā?
*
Kāds bezpajumtnieks, rakņādamies atkritumu konteinerā, uzgāja prāvu vīkšķi. Viņš cerīgi tina to vaļā, taču pēc brīža nicīgi nospļāvās, nosvieda murskuli zemē un paspēra tālāk. Saišķī bija vairs nekam nederīgi 8. Saeimas priekšvēlēšanu plakāti. Kā koši uzmālēts smiņķis bālas prostitūtas sejā tikko uzsnigušajā sniegā mētājās spilgti oranžas lapas. Laternas gaismā ņirdza burti: «Mēs mīlam šo valsti.»
Klaidonis čerkstoši iesaucās: «Jā, jau, jā, jūsu mīlestību es izjūtu katru dienu!» Un viņš gausi aizvilkās tālāk.
Sastapis labi ģērbtu resnīti, ubags lūdza kādu santīmu. Resnītis tusnīdams teica: «Nedošu, taču nāc līdzi.» Viņš ieveda klaidoni restorānā, iedeva ēdienkarti un sacīja: «Izvēlies, ko gribi!»
Tās bija lielas naftas firmas prezidenta un lielu dzīves netaisnību piedzīvojuša cilvēka vakariņas. Varbūt – vienīgās, iespējams – pēdējās. Tomēr brīnišķīgas un svētīgas abiem.
*
Mums būtībā vajag tik maz: vien Ticību, Cerību, Mīlestību. Divtūkstoš trešo reizi ļaudis to apliecina un gaida gada visgarākajā naktī, kad piepildās ilgas. Tad debesis ļauj zvaigznēm nolaisties tik zemu, ka kļūst dzirdami to čuksti. Tie saplūst ar mūsu lūgšanu:
Mūsu Tēvs debesīs,
Svētīts lai top Tavs vārds.
Lai nāk Tava valstība.
Tavs prāts lai notiek
Kā debesīs, tā arī virs zemes.
Mūsu dienišķu maizi dod mums šodien.
Un piedod mums mūsu parādus,
Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.
Jo Tev pieder Valstība un spēks,
un godība mūžīgi.
Āmen.
Pēc ziemas saulgriežiem gribas dzīvot gaišāk.
