Lai gan pašlaik avīžu un sociālo tīklu rakstos galvenokārt atrodams nosodījums par ceļošanu un ceļotājiem, īpaši, ja runa ir par Eiropas melno avi Itāliju, tas neliedz kavēties jaukās atmiņās, vēl vairāk – ir īstais laiks tajās dalīties. Itālija ir skaista, un pēc visa šī tai (ne tikai Itālijai) būs vajadzīga palīdzība, lai atkoptos. Tāpēc uz mirkli noliksim malā “Covid-19” un ļausimies nelielam, bet skaistam ieskatam Ziemeļitālijā.
Uz Itāliju devāmies pērnā gada oktobrī. Jau bijām paspējuši nogurt no nerimstošā lietus un sailgoties pēc saules, vēlējāmies vēl mazliet apsildīt vaigus un izrauties no ierastā – nedaudz par īsu mums tā vasara. Devāmies uz Lombardijas reģionu, precīzāk Bergamo un ciematiņiem ap Komo ezeru. Itālijā pavadījām vien dažas dienas, bet sajūtas, ko šī valsts mums sniedza, aizvien ir ļoti spilgtas un teju taustāmas. Tāpēc ļoti skumji noskatīties, kāds posts tur šobrīd valda, un bail domāt, ko tas vēl nodarīs.
Pilsēta divās daļās
Mūsu ceļojuma pirmā diena sākās Bergamo – pilsētā, kas sadalīta divās daļās un parasti nepelnīti paliek lielās māsas Milānas ēnā. Kalna daļa jeb Bergamo Alta ir pilsētas vecā daļa, kuru ieskauj 16. gadsimtā izveidotas aizsardzības sienas un kurā atrodas bagātīgs kultūras mantojums. Klīstot pa ieliņām, kas līkločos ved kalnā, un ļaujoties senatnīgumam, var ienirt citā laikmetā. Savukārt pilsētas lejasdaļa jeb Bergamo Basa ir mūsdienīgā daļa, to veido dzīvojamās mājas, un tajā pieejams salīdzinoši daudz modernu modes veikalu. Pati pilsēta atrodas Alpu priekškalnu piekājē, ļaujot baudīt ainaviskus dabasskatus, neizbraucot tālu no pilsētas. Šāds pilsētas modelis piesaista tūristus, jo katram atradīsies pleķītis, kas sirdij tuvs.
Vēl viens mūsu pieturas punkts bija Komo ezers ar pilsētām un ciematiņiem tā krastā. Lai gan tūristu bukletos vairāk tiek slavēts un plašāka informācija pieejama tieši par Gardas ezeru (aptuveni 95 kilometrus no Bergamo), šoreiz mūsu izvēle krita par labu Komo ezeram, kas atrodas vien nieka 35 kilometru attālumā, un to bija viegli sasniegt ar sabiedrisko transportu. Labi, ka tā, jo Komo mūs ļoti patīkami pārsteidza. No ieteiktākajām ezera apskates vietām parasti pirmās min Beladžio (Bellagio) un Komo (Como), bet arī šajā reizē mēs pretojāmies ieteiktajam un pirmo izvēlējāmies Leko (Lecco) pilsētu. Pirmais iespaids, nonākot Leko, – lūkojies, uz kuru pusi gribi, pretī slejas kalnu grēdas, piekājē zaigo koši zils ezers un glīti cits pie cita izkārtojušies itāļu namiņi. Mēs bijām brīdināti, ka Itālijas ziemeļi ir skaisti, bet nebijām gatavi tam, ko redzējām. Kā punktu uz “i” pielika mūsu naktsmītnes saimnieks, kurš kā jau itālis bija viesmīlīgs un neviltoti draudzīgs – mēs sajutāmies ļoti gaidīti šajā skaistajā zemē. Mājas saimnieks mums piedāvāja arī riteņus un ieteica labākos maršrutus, kur doties, lai iepazītu Leko. Mums divreiz nav jāsaka – riteņiem virsū un, siltu sajūtu piepildīti, krustu šķērsu izbraukājām ezera promenādi. Pārbraucām arī Komo ezera vienas “kājas” otrā pusē (ezers izskatās pēc otrādi apgriezta burta y) un aplūkojām Leko no citas puses. Pašā pilsētas sirdī izslējusies stalta baznīca, aizmugurē lielas kalnu grēdas ar robotām malām un viducī paši itāļi, kuru nerimstošā enerģija un čalas skan līdz pat vēlam vakaram, līdzīgi kā pie mums sienāži vasaras naktīs.
Augšup uz virsotni
Ja esi šajā reģionā, tad nevar nedoties pastaigā uz kalniem! Pastaigai nav jābūt līdz kalna virsotnei, lai baudītu Alpu priekškalnu varenību. Leko piedāvā ļoti daudz iespēju, kur doties dabā, jāuzvelk tik pareizie apavi. Mums kalni ļoti patīk, tāpēc jau iepriekš bijām nolēmuši iekarot Resegone (Monte Resegone) un tā grēdas, bet tā noteikti nav vienīgā izvēles iespēja. Mūsu mērķis bija kalna viens no virsotnes punktiem – Rifugio Azzoni. Bijām izlēmuši, ka pusi ceļa veiksim ar pacēlāju, kurš mūs uzvedīs līdz Piani d’Erna, no kura jau paveras plašs un skaists skats, un tālāk ceļu veiksim kājām. Plāns skaidrs un pārdomāts, bet piedzīvojums sākās, pirms vēl bijām nokļuvuši līdz kalnam. Līdz pacēlājam braucām ar sabiedrisko transportu, kas svešā valstī vienmēr ir neliels pārbaudījums. Pēc tam, kad veiksmīgi atradām pieturu un iekāpām vajadzīgajā autobusā, apmēram pēc 15 minūtēm bijām apmetuši mazu loku caur pilsētu un nonākuši tur, kur iekāpām. Ar nelielu nedrošumu, bet turpinājām braukt. Izrādās, autobusam ir divi maršruti – mazais un lielais (kura laikā, starp citu, vēl nomainās šoferis) –, un lielais ir tas, kas mums bija vajadzīgs. Caur mazām, šaurām ieliņām un līkločiem starp kalnu grēdām tomēr nonācām pie pacēlāja, kas mūs uzveda Piani d’Erna. Ar to jau būtu pieticis, jo skats, kas pavērās, fantastisks. Bija skaidra un saulaina diena, un labi varēja saskatīt no augšas gan Komo ezeru, gan arī Leko. No Piani d’Erna uz visām pusēm ved vairākas takas, kur lieliski pavadīt laiku, turklāt to ir tik daudz, ka uzreiz pat neatradām savu izvēlēto. Tā maldoties, kārtīgi izbaudījām Alpu piekājes cienīgus skatus, kas atsauca atmiņā filmu “Mūzikas skaņas” un tās burvīgos kalnu skatus. Kāpiens uz Rifugio Azzoni miksēja dažādu sajūtu gammas no noguruma līdz elpu aizraujošai enerģijai, bet, tikai nonākot virsotnē, beidzās jautājumi par šī kāpiena jēgu. Kļuva skaidrs, kāpēc cilvēki kāpj kalnos, kāpēc pat mēdz riskēt ar dzīvību, lai sasniegtu virsotni. Tikai virsotnē tu saproti, cik mazs un niecīgs cilvēks ir, salīdzinot ar dabas varenumu. Neaprakstāmas sajūtas! Atpakaļ ceļu nolēmām veikt pa citu taku kalna otrā pusē, kas izrādījās daudz ekstrēmāka un grūtāka, bet noteikti katras sviedru lāses vairāk kā vērta. Lielāko ceļa daļu pat savā starpā nerunājām, tikai tvērām mirkļus un saglabājām tos sirds dziļākajos stūrīšos. Ar šo dienu un mirkli Itālija bija pilnībā nolaupījusi manu sirdi!
Nākamajā dienā lija kā pa Jāņiem. Tas nozīmēja tikai to, ka laiks izstaigāt pilsētas šaurās ieliņas, aplūkot veikalos piedāvāto un ļauties garšas sajūtām un baudījumam. Gardo Itālijas saldējumu ēdām pa trim reizēm un saldumu veikalos pazaudējām laiku un saprātu. Un, protams, picas, kā tad bez tām Itālijā. Lietus nerimās visu dienu. Izlēmām, ka kāpsim vilcienā un dosimies uz kādu pavisam mazu, pilnīgi nejauši izvēlētu pilsētu maršrutā Leko–Milāna, lai redzētu itāļu ikdienišķās dzīves. Aizbraucām uz pilsētu ar nosaukumu Osnago (Latvijā būtu pielīdzināms maršrutam Jelgava–Rīga ar pieturvietu Jaunolainē) un bijām nonākuši itāļu ikdienā, kur ne miņas no tūristiem. Kafejnīcās un mazajos veikaliņos bijām vienīgie, bet itāļi kā parasti sagaidīja platiem smaidiem un gatavi dalīties it visā. Klejojām un iztēlojāmies dzīvi Itālijā.
Noslēgumā – tūrisma galamērķis
Pēdējā diena un pēdējais pieturpunkts – Beladžio (Bellagio). Arī mēs gribējām noskaidrot, kāpēc šo vietu iesaka kā vienu no skaistākajām pie Komo ezera. Jāatzīst, ka ceļš no Leko līdz Beladžio jau pats par sevi tā vērts. Satiksme šaurajās kalnu pilsētās ir diezgan strauja un satraucoša, taure tiek izmantota ik pēc 500 metriem. Nonākot Beladžio, sapratām, ka dabas skaistumam nav ne malu, ne robežu, un tūristi šo vietu ir ļoti iecienījuši – cilvēku šeit, salīdzinot ar Leko, ļoti daudz. Bijām kārtīgi atpūtušies iepriekšējā dienā, tāpēc šoreiz tas mums netraucēja. Izstaigājām promenādi, suvenīru veikaliņus, kas stiepās pie promenādes, aizgājām līdz zvejnieku piestātnei, kur bija kluss un mierīgs. Ļoti karstā un saulainā diena pilsētu iekrāsoja košos toņos, iespiežot to spilgti atmiņās. Ne miņas no rudens, šķita, ka atsevišķi augi tikai šobrīd ver vaļā savus ziedus. Vīteņaugi lēnām sāk iekrāsoties sarkanos toņos, un koki vēl tikai sāk domāt, vai mainīt vasaras svārkus pret rudenīgajiem. Neviļus atkal bijām noklīduši nost no cilvēkiem, pētot villas un luksusa dzīvi šādā vietā. Skaisti! Ja kādreiz ceļš mūs atkal atvedīs uz Beladžio, noteikti izmēģināsim braucienu ar prāmi uz Varenna vai citiem Komo ezera krasta ciematiņiem, bet šoreiz nebija vēlmes tērēt laiku, gaidot garās rindās.
Ļoti ceru, ka drīz atkal varēsim atgriezties Itālijā, jo tik maz paspējām aplūkot, bet tik milzīgu atmiņu lādi tagad velkam sev līdzi. Pašlaik sargāsim sevi un apkārtējos.
