Vasara ir pašā pilnbriedā – starp pavasari un rudeni. Gadalaiks ar visgarākajām dienām un daudzām brīvdienām jūnijā saulgriežos – brīnišķīgs laiks, lai ceļotu. Mūsu ģimenes izvēle šoreiz ir Ziemeļpolija.
Agri no rīta dodamies ceļā un jau pēc piecu stundu brauciena esam Polijas pierobežā. Pirmo sasniedzam Suvalku pilsētu, kas ir nedaudz lielāka par Jelgavu. Suvalki (aptuveni 69 000 iedzīvotāju) pazīstami daudziem mūsu iedzīvotājiem, jo tā ir pirmā lielākā pilsēta, dodoties uz Varšavu un tālāk uz Rietumeiropu. Otrā pasaules kara laikā pamatīgi sabombardēta. Starp citu, šajā pilsētā dzimis poļu režisors Andžejs Vajda, kurš uzņēmis psiholoģiskas drāmas par cilvēku likteņiem Otrajā pasaules karā un pēckara gados. Par mūža ieguldījumu kinomākslā 2000. gadā saņēmis Kinoakadēmijas goda balvu «Oskars».
Suvalki vēl zināmi ar savu mēbeļu ražotni «Optimus», kuras produkcija nopērkama arī pie mums.
Orientēšanos pilsētā atvieglo uz māju sienām norādītie ielu nosaukumi ar ēku numuriem.
«Vilku midzenī»
Sāk mocīt izsalkums, un nolemjam ieturēt pusdienas ceļmalas krodziņā «Abro». Pārsteidz tas, ka ēdienkartē ēdienu nosaukumi norādīti pat latviešu valodā. Turklāt, lai atvieglotu izvēli, attēlots pat maltītes izskats. Izrādās, krodziņā pusdieno ļoti daudz tūristu grupu no Latvijas. Ļoti populāras ceļotājiem ir poļu tradicionālās zupas – «flaki» (flaczki – poļu val.), kuras galvenā sastāvdaļa ir plānās strēmelēs sagriezts liellopa kuņģis, un «žurek», kas pagatavota no buljona ar desu un olu un pēc garšas mazliet atgādina skābeņu zupu. Arī cenas ir demokrātiskas – par pusdienām katrs iztērējam apmēram 30 poļu zlotu (aptuveni 7,50 eiro).
Protams, viszināmākā ceļotājiem un atpūtas cienītājiem ir kūrortpilsēta Augustova. Pilsētu ieskauj vairāki lieli ezeri – Sajno, Necko, Rospuda, Bjala Augustova. Lai iegūtu plašāku priekšstatu par Polijas dabu un poļu dzīvesveidu, ceļu uz Gdaņsku turpinām nevis pa lielajiem valsts autoceļiem un automaģistrālēm, bet pa mazajiem vietējiem ceļiem. Jāpiebilst, ka visi lauku ceļi ir asfaltēti, ļoti šauri, līkumoti un ieskauti koku alejās.
Mūsu pirmais apskates objekts – bijusī Ādolfa Hitlera mītne «Vilku midzenis» Gjerložas mežos. Tas atrodas patālu no apdzīvotām vietām, un šī objekta būvniecība savulaik bijusi stingri slepena – būvdarbos nodarbinātie informēti, ka tiek celta ķīmiskā rūpnīca. Kopumā no 1940. līdz 1944. gadam tur uzbūvēti 100 dažādi objekti.
Sagrautie betona bunkuri ir ļoti iespaidīgi, tajos kara laikā mitinājās ap 2000 cilvēku. Tūristu takās apskatāmas gan sagrautās zaldātu kazarmas, gan Trešā reiha augsti stāvošo personu saspridzinātie bunkuri. No 1941. gada pavasara līdz 1945. gada janvārim tur atradās Ādolfa Hitlera armijas virspavēlniecība, bet 1944. gada jūlijā notika atentāts pret Hitleru, un vien nejaušas sagadīšanās dēļ fīrers negāja bojā. Apkārt «Vilku midzenim» pleties mīnu lauks, kura atmīnēšana ilga 10 gadu garumā.
Kad pienācis vakars un laiks atpūtai, naktsmītni izvēlamies Bartošicē, netālu no Krievijas (Kaļiņingradas apgabala) robežas. Pat Krievijas mobilo sakaru operators piedāvā savus pakalpojumus – «Sveicināti Krievijā!».
Pasaulē lielākā ķieģeļu katedrāle
Tālāk ceļš aizved uz nelielu, ļoti skaistu pilsētiņu Fromborku pašā jūras krastā. Pilsētiņa slavena ne tikai ar savu vareno katedrāli, bet arī ar to, ka tur dzīvojis un strādājis astronoms Mikolajs Koperniks. Otrā pasaules karā Fromborka sagrauta, bet tagad atdzimusi, un tās galvenais ienākumu avots ir tūrisms. Pilsēta ievērojama arī ar ūdenstorni, ko būvējis komponista Georga Fridriha Hendeļa vectēvs. Ūdenstornī ierīkota mūzikas istaba, kur iespējams ļauties komponista radītajai mūzikai.
Savukārt Elblonga ir sena pilsēta Vislas upes grīvā Polijas ziemeļos. Līdz Otrajam pasaules karam tā ietilpa Vācijas sastāvā. Kara laikā nopostīta, un tās drupu ķieģeļi izmantoti Gdaņskas un Varšavas vecpilsētu atjaunošanai. 1945. gadā Elblonga tika atdota Polijai, bet vācu iedzīvotāji padzīti. 1989. gadā tomēr nolemts pilsētu atjaunot. Atjaunošanas laikā saglabāts ielu plānojums un māju proporcijas. Divas trešdaļas no bijušās vecpilsētas atjaunotas līdz 2005. gadam.
Pēc Elblongas apskates mūsu interese objekts ir senā Hanzas pilsēta Gdaņska. Šodien tas ir viens no bagātākajiem Polijas reģioniem, kur atrodas lielākā Polijas naftas kompānija «LOTOS», kas redzama jau no tālienes. Pilsētā ir kuģu būvētava, kurā strādādams elektriķis Lehs Valensa (vēlāk – Polijas prezidents) 1980. gadā bija viens no Polijas strādnieku arodbiedrības «Solidaritāte» dibinātājiem un kļuva par tās vadītāju. («Solidaritāte» bija pret komunistisko režīmu Polijā vērsta kustība.)
Gdaņskas vecpilsētā skatienam paveras daudz izrakumu, jo notiek rekonstrukcijas un celtniecības darbi. Pilsēta ar šaurām ieliņām un skaisto Marijas baznīcu – tā ir pasaulē lielākā katedrāle, kas būvēta no ķieģeļiem. Šauras vītņveida kāpnes uzvijas baznīcas tornī, no kura paveras skaista pilsētas ainava. Tūkstošgadīgā pilsēta vilina tūristus ar savu neparasto arhitektūru un kultūras pieminekļiem, mājas ir ļoti greznas, kā mežģīnēm izrotātas. Gar Mltavas kanāla malu izvietotas neskaitāmas suvenīru bodītes un krodziņi.
Tāpat kā Rīgai, arī Gdaņskai ir sava jūrmala – Sopota. Sopota ir populāra kūrortpilsēta Baltijas jūras krastā, kuru dēvē arī par vasaras pilsētu, un šī patiešām ir lieliska vieta, kur pavadīt atvaļinājumu. Pilsētā atrodas garākais koka mols Eiropā – 115,5 metri –, bet gājēju iela stiepjas paralēli pludmalei, tāpat kā mūsu Jūrmalā Jomas iela, tikai priežu meža vietā aug lapukoki. Tur rindojas kafejnīcas, bāri, bistro, suvenīru tirgotavas. Šai ielā ir interesanta neparastas – greizas – formas māja «Krzyvy Domek». Ēka celta spāņu arhitekta Antonio Gaudi (pazīstams ar savu būvju īpatnējām konstrukcijām) stilā.
Vēl ievērības cienīgs objekts ir Meža opera, kur norisinās starptautiskie Sopotas dziesmu festivāli un uzstājušies arī daudzi mūsu mākslinieki.
Pēc Sopotas iepazīšanas ar vilcienu devāmies uz savu naktsmītni Gdaņskā. Vilciena biļete maksā tikai nieka trīs poļu zlotus. Pat par tualetes apmeklējumu jāšķiras no diviem līdz trīs zlotiem.
Skats no Kašubas acs
Neparasta ceļojuma diena izvērtās Kašubu novadā, kas atrodas uz rietumiem no Gdaņskas. Vispirms apmeklējam skatu platformu «Kašubas acs» Vežicas augstienē, kura nosaukta Jāņa Pāvila II vārdā. No «Kašubas acs» paveras brīnišķīgs skats uz apkārtni. Turpretī Šimbarkas saimniecībā, kas popularizē reģionu, sastopamas visneparastākās lietas – Ginesa rekorda cienīgas pasaulē lielākās klavieres, garākais dēlis un kroga galds, kas izgatavoti no viena koka. Pirmais objekts, ko ieraugām pie ieejas, ir koka statuja, kas simbolizē Kašubu novada iedzīvotāju svarīgākos dzīves posmus. Kašubiem pašiem ir sava valoda, himna un karogs, viņi valkā tautastērpus un lieto šņaucamo tabaku, kas pie mums ir aizliegta. To var brīvi iegādāties, un arī mums bija iespēja pamēģināt. Paviesojāmies arī kašubu namā, kurš stāv uz jumta. Sajūtas ļoti dīvainas: zūd līdzsvars, iestājas reibonis.
Nākamā diena aizved uz Malborkas pili Nogatas upes krastā, kas ir lielākā Vācu ordeņa pils Eiropā. Malborka vairāk pazīstama ar tās vācisko nosaukumu Marienburga. Tā celta gandrīz divus gadsimtus un bija viena no lielākajām no sarkanajiem ķieģeļiem celtā pils. Tik grandioza un iespaidīga, ka jāredz klātienē! Tas gan bija viens no dārgākajiem apskates objektiem – maksāja 31,50 zlotu.
Pēc Malborkas cietokšņa apskates sākas mājupceļš un, braucot pa Polijas ceļiem, varējām tikai pabrīnīties par apjomīgajiem autoceļu būvdarbiem – tie stiepās daudzu kilometru garumā. Vērienīgi darbi notiek uz Eiropas autoceļa E77, kas savieno Pleskavu ar Budapeštu. Tā garums ir 1690 kilometru, un tas šķērso septiņas valstis. Lai palielinātu braukšanas joslu skaitu, netiek žēlots ne mežs, ne tuvākās ēkas. Tilti un viadukti tiek celti pat pļavās un purvainās vietās. Pie Ostrudas pametam E77 un caur Olštinu dodamies uz Gižicko, kur mūs gaida pēdējās naktsmājas. Pilsētiņa atrodas gleznainā vietā starp diviem ezeriem un ir populāra atpūtas un izklaides vieta, to ļoti iecienījuši ūdenstūristi, jo tur radīti brīnišķīgi apstākļi burāšanai. Ezeri ir pilni ar dažāda lieluma jahtām un buru laivām.
Pēdējais pieturas punkts – Mikolajki. Pilsētiņa atrodas netālu no lielākā Polijas ezera Šņardvi. Arī Mikolajki ir populārs atpūtas un ūdenssporta kūrorts, kur notiek vasaras regates, kas piesaista tūkstošiem burāšanas entuziastu. Katru gadu Mikolajkos vasarā rīko pilsētas svētkus «Zivju ķēniņa Sīgas palaišana ūdenī». Nespējām atteikties no piedāvājuma pavizināties ar kuģīti. Brauciens notiek gan pa ezera plašumiem, gan to kanāliem. Ezeri tur bagāti zivīm un putnu ligzdošanas vietām. Vietējie iedzīvotāji par lielāko problēmu uzskata plēsējputnus kormorānus (jūras kraukļi), jo tie iznīcina zivis un putnu ligzdas. Vēl joprojām nav atrasti risinājumi melno plēsēju radīto zaudējumu mazināšanai.
Pēc jauki pavadītajām dienām Polijā auto mūs jau vizina mājup. Kā skan dziesmā – nekur nav tik labi kā mājās.
