Zigmunds Bendiks par profesijas izvēles pareizību pārliecinājās pirmajā ugunsgrēkā.
Siltajā un miklajā Lāčplēša dienas vakarā, kad pilsētā pēc lāpu gājiena iestājās miers, ugunsdzēsēju depo logā klusi turpināja degt svecītes. Tās atgādināja par Jelgavas ugunsdzēsēju patrona Aleksandra Strekavina aprakstītajām Latvijas atbrīvošanās cīņām 1919. gada novembrī. Tajās trauksmainajās dienās pilsētas brīvprātīgie ugunsdzēsēji (profesionālo tolaik vēl nebija) dzēsa bermontiešu bruņuvilciena artilērijas apšaudītās mājas. Toreiz ugunsdzēsējiem, strādājot uz jumta, kā zvirbuļi apkārt lidoja lodes.
Depo telpās gaisotne bija ikdienišķāka. Astoņiem maiņas vīriem vada komandiera Zigmunda Bendika rīkotās mācības bija beigušās. Daži no viņiem brīvo brīdi pavadīja atpūtas telpā, kur lielās mājas kinozāles ekrānā savu garum garo sižeta attīstību virzīja kāds populārs latviešu televīzijas seriāls. Citi kaut ko piekārtoja. Slapjās koridora flīzes liecināja, ka kāds tikko mazgājis grīdu. Mierīga atmosfēra, bet kuru katru brīdi var atskanēt signāls, un depo vairs nebūs neviena.
«Trauksmes signāls mums uzlikts uz kāda īpaša skaņas diapazona – momentā no jebkura dziļa miega tu gultā esi sēdus. Stress pēc izbraukuma ir vienmēr, arī tad, ja izsaukums izrādās maznozīmīgs vai pat maldinājums,» mazliet smaidot, saka Zigmunds Bendiks.
Signāls paraus sēdus jebkuru
Mūsu saruna pārtrūkst pulksten 21.19 pusteikumā, kad depo pēkšņi arī sāka skanēt metālisks «pē, pē, pē». Mazliet līdzīgs tam, ko var dzirdēt telefona klausulē, tikai krietni griezīgāks (kad «Ziņas», atgriežoties mājās, atskaņoja diktofonā ierakstīto skaņu, istabas stūrī guļošais kaķis satrūkās). «Varbūt izsauks tikai vienu mašīnu,» strauji pieceļoties no krēsla un tuvojoties durvīm, teica sarunu biedrs. Taču dispečeres tekstā, kas nomainīja ritmiskos pīkstienus, jau bija informācija, ka jābrauc divām automašīnām un tātad arī vada komandierim. Izsaukums bija minūtes braucienā no depo uz kādu dzīvokli koka mājā Jelgavas vecpilsētā. Pēc pusstundas, nomazgājis sviedrus, kabinetā atgriezās Zigmunds Bendiks. Viņš pastāstīja, ka deviņdesmit gadu veca vientuļa vīra dzīvoklī miklajā rudens vakarā droši vien nav vilcis netīrītais skurstenis. Vīrs pakritis, ar pagali sitot pa grīdu, saucis palīgā kaimiņus. Tie manījuši sadūmojumu un tūlīt zvanījuši ugunsdzēsējiem. «Durvis, viegli ar plecu uzsitot, uzlauzām, bet citādi nekas īpašs,» piebilda vada komandieris, uz brīdi pievēršoties datoram, lai tajā ievadītu atskaiti par notikušo.
Vecie draugi nemainās
«Reizēm izsaukumi ir cits pēc cita, citreiz to nav. 1985. gadā, kad Jelgavā sāku strādāt ugunsdzēsējos, tieši manai maiņai izsaukumu nebija veselu mēnesi. Kad tas pēkšņi pienāca, es tūlīt sapratu, ka šis darbs ir manējais. Tāda brālības sajūta, kad mēs viens otru uzmanām, palīdzam, šķiet, nav nevienā citā profesijā,» par savu karjeras izvēli stāsta Zigmunds Bendiks.
Ieguvis pamatizglītību Jelgavas 4. vidusskolā, viņš aizbrauca mācīties uz Rīgas Industriālo tehnikumu (tagad Rīgas Valsts tehnikums), kur gribēja iegūt automehāniķa profesiju. Konkursā drusku nepaveicās, un tehnikuma vadība Zigmundam piedāvāja apgūt rūpniecisko iekārtu montāžu un remontu. «Pabeidzis tehnikumu, trīs mēnešus pirms iesaukuma armijā nostrādāju pie darbgalda RAF. Visi bija apmierināti, un, protams, jebkurš darbs ir cienījams. Tomēr man uz rūpnīcu nevilka, gribējās kaut ko tādu drusku asāku,» atceras Zigmunds Bendiks. Atgriežoties no padomju laikā obligātā karadienesta, jaunietim kara komisariātā piedāvāts dienēt ugunsdzēsējos, un viņš neatteicās. Zigmundam no tehnikuma grupas ir palikuši labi draugi, ar kuriem kopā 1981. gadā viņš sāka nodarboties ar kalnu slēpošanu un turpina to vēl tagad.
Viens otram psihologs
Mūsdienās ugunsdzēsējiem attīstoties arī par glābšanas dienestu, šajā profesijā klāt nākuši uzdevumi atbrīvot ceļu satiksmes negadījumos cietušās automašīnās iesprostotu cilvēku un arī sniegt palīdzību uz ūdeņiem. Zigmunds Bendiks stāsta, ka ir grūti atgūties pēc smagām autoavārijām, kurās ir bojāgājušie, sevišķi, ja tie ir bērni. «Pirms gadiem desmit pie Dalbes dzelzceļa pārbrauktuves autoavārijā kopā ar vecvecākiem gāja bojā maza meitenīte. Izrīkojot čaļus, teicu, lai aiznes meiteni uz morga mašīnu. Taču neviens negāja viņai klāt. Skatos – jaunajiem acīs asaras. Beigās pats piegāju un aiznesu,» stāsta vada komandieris. Viņš piebilst, ka līdzīgi ir ar apdegušiem līķiem. «Jaunajiem mācu: «Iedomājies, ka tev ir jāpaceļ un jāpārliek kartupeļu maiss. Nedrīkst dzīvot līdzi visām nelaimēm, citādi tu nevari te strādāt,» rezumē Zigmunds Bendiks.
Iekšlietu ministrijā stāsta, ka trūkst naudas jauna moderna policijas, ugunsdzēsības un glābšanas dienesta centra izbūvei agrākajā Pārlielupes cietuma teritorijā. Toties naudas ir pieticis, lai izremontētu un iekārtotu psihologa kabinetu vecajā Jelgavas ugunsdzēsēju depo. Zigmunds un viņa tuvākie kolēģi tajā gan vēl nav bijuši. «Man līdzās ir cilvēki, ar kuriem droši varu izrunāt sasāpējušo. Taču ir jāmainās, jāiet uz priekšu, un, manuprāt, psihologs vairāk varētu palīdzēt jaunajiem. Bet tad paliek jautājums, vai tu šim speciālistam vari pilnīgi uzticēties un izstāstīt visu. Ja nebūsi atklāts, tad, visticamāk, arī viņš nevarēs palīdzēt,» spriež Zigmunds Bendiks.
Ārzemnieki mantu apdrošina
Atšķirībā no rietumu kolēģiem Latvijā reti kurš ugunsdzēsējs un glābējs strādā tikai šo darbu. Pēc diennakts dežūras trīs diennaktis ir brīvas (padomju laikos ugunsdzēsējiem brīvas bija tikai divas diennaktis). Tad nu gandrīz katrs strādā vēl kādā darbā – viens remontē mājas, otrs flīzē, cits brauc ar privāto taksometru, kāds tīra skursteņus. Visiem ir pielaides darbam augstumā. «Maksājiet kaut vai tos pašus divus tūkstošus eiro, tad neviens nekur citur nestrādās un atpūta pirms pamatdarba būs pilnīgāka,» rūgti pasmaida Zigmunds Bendiks. Viņš stāsta, ka rietumos ugunsdzēsējiem taktika ir nedaudz cita, jo tur apmēram 90 procenti īpašumu ir apdrošināti. Turpretī Latvijā šis skaitlis ir tikai trīsdesmit.
Par vienu no bīstamākajiem ugunsgrēkiem savā dienesta pieredzē Zigmunds Bendiks uzskata veļas žāvētavas aizdegšanos kādā 2011. gada naktī RAF rajonā Paula Lejiņa ielas daudzdzīvokļu namā. Cilvēki, kas zvanīja ugunsdzēsējiem, minējuši, ka droši vien sākuši svilt atkritumi un nekam sevišķam jau nevajadzētu būt. «Toreiz izsaukumā bijām visi pieredzējuši ugunsdzēsēji. Tūlīt sapratām, ka sadūmojuma dēļ situācija veidojas ļoti bīstama. Uzlaužot dzīvokļu durvis, no mājas iznesām un izcēlām pa logu vairākus cilvēkus, kuri bija gulējuši un atradās jau bezsamaņā. Tur varēja būt pat seši bojāgājušie, ja mēs ierastos dažas minūtes vēlāk,» atceras Zigmunds Bendiks un piebilst, ka ar viņu kopā bijuši Miroslavs Naidjonoks, Vladimirs Tarvids, Vitālijs Štrauhs, Uldis Salnājs, Andrejs Kuņankins un Andrejs Priļepskis.
No malas citāds skats
Nākamgad, kad Zigmundam Bendikam apritēs trīsdesmit gadu ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, pieredzējušais vīrs plāno šo darbu beigt. «Tad, skatoties no malas, es par dienestu varētu žurnālistiem pastāstīt vairāk,» viņš pasmaida. Zigmunds Bendiks atzinīgi vērtē uzlabojumus ugunsdzēsēju nodrošinājumā un ekipējumā. Tomēr, runājot par tagadējām aktualitātēm, atklāj, ka daudzus kolēģus uztrauc pirms diviem gadiem ieviestā izsaukumu apstrādes kārtība. Reorganizāciju rezultātā izsaukumi tiek apstrādāti visā Latvijā tikai četros centros. Piemēram, Zemgales reģiona zvanu centrā, kas atrodas Jelgavā, pieņem zvanus no visas Zemgales, Viesīti un Aknīsti ieskaitot. Viņaprāt, ja zvanu pieņēmējs ir tuvāk izsaukuma vietai, kā tas bija agrāk, bieži vien sevišķi no laukiem saņemto informāciju izdodas apstrādāt ātrāk. «Sekunžu vērtību mēs zinām,» piebilst Zigmunds Bendiks. ◆
Kopā jūtos drošs
Miroslavs Naidjonoks, vada komandiera vietnieks, ugunsdzēsības un glābšanas dienestā 26 gadus
◆ Zigmundu pazīstu daudzus gadus. Viņš ir pieredzējis ugunsdzēsējs, ātri pieņem lēmumus. Ar viņu kopā jūtos droši. Ārpus darba mums katram ir savi draugi un sava dzīve, taču abiem ir vienkāršāk saprasties, jo esam ģimenes cilvēki. Pirms gadiem sešiem, kad valstī bija krīze, liels bezdarbs, ugunsdzēsējos parādījās cilvēki, kuri negrib strādāt, bet tikai saņemt algu. Tādi dienestā ilgi neturas. Te tomēr jābūt cilvēkiem, kuri jūtas atbildīgi.
