«Zemgales Ziņas» lasu regulāri, un sestdien, nudien, biju izbrīnījusies jau četri gadi pagājuši, kopš žurnālisti sadūšojās pateikt «nē!» tam, kas bija pretrunā ar viņu sirdsapziņu. Bet tā jau saka svešs bērns ātrāk aug.
«Zemgales Ziņas» lasu regulāri, un sestdien, nudien, biju izbrīnījusies jau četri gadi pagājuši, kopš žurnālisti sadūšojās pateikt «nē!» tam, kas bija pretrunā ar viņu sirdsapziņu. Bet tā jau saka svešs bērns ātrāk aug.
Daudzi «Ziņas» vērtē labi, daudzi saka: nekā īpaša. Man «Ziņas» ir tā kā krustmāte ģimenei.
Tas bija pirms pusotra gada, kad avīzē izlasīju kāda jauna cilvēka iepazīšanās sludinājumu. Kopā ar draudzeni pasmējāmies: nu gan jauns vīrietis! Pat sievu sev nespēj pats atrast, kā tad ģimeni vadīs…
Pagāja nedēļa, varbūt divas. Sēdēju viena ar dēliņu pie krāsns, laukā vēl gaudoja putenis. Bija tik neizskāmi skumji. Puisēns nēsāja mašīnītes un vedināja mani rotaļāties. Eh, ja būtu viņam tētis… Jau kuro reizi centos atvairīt vēlmi uzrakstīt vēstuli tam jaunajam cilvēkam avīzē. Kaut kas viņa iepazīšanās aicinājuma tonī man bija šķitis aizkustinošs…
Nestāstīšu sīkumos, kā es rakstīju viņam, pati par sevi pasmiedamās, kā mēs satikāmies trijatā. Teikšu tikai to, ka tagad, jau veselu gadu mēs esam ģimene es, dēliņš un tētis mīļš, saprotošs, strādīgs. Un itin drīz mēs būsim jau četri. Mums ir laba saskaņa ar vīra vecākiem, kuri dzīvo laukos. Mana tuvākā draudzene ir vīra māsa.
Dažkārt atskatos atmiņās tajā laikā, kad mēs ar dēlēnu dzīvojām divi vien. Tagad zinu ne katram izdodas savu otro pusīti atrast deju zālē, parkā vai kafejnīcā. Dažs to atrod, «Zemgales Ziņas» lasīdams.
Paldies jums par to!
Laima G.
