Trešdien Jelgavā, LLU Ekonomikas fakultātē notika Latvijas Zinātņu akadēmijas, Lauksaimniecības universitātes, LLU Ekonomikas fakultātes un Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas kopsēde.
Trešdien Jelgavā, LLU Ekonomikas fakultātē notika Latvijas Zinātņu akadēmijas, Lauksaimniecības universitātes, LLU Ekonomikas fakultātes un Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas kopsēde «Latvijas lauki XXI gadsimta priekšvakarā». To atklāja un vadīja ZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājs Viktors Hausmanis.
Trešdien lauksaimniecība laikam gan beidzot bija visas Latvijas uzmanības centrā. Saeima ārkārtās plenārsēdē sprieda par nepieciešamību izstrādāt lauksaimniecības attīstības koncepciju, zemnieki Rīgā piketēja pret to, ka netiek pildīts Lauksaimniecības likums, bet zinātnieki ar saviem pētījumiem mēģināja pierādīt lauksaimniecības nepārvērtējamo nozīmi mūsdienu Latvijā.
LZA korespondētājlocekle, LLU profesore Baiba Rivža, raksturojot laukus kā neatņemamu Latvijas sastāvdaļu, runāja par apstākļiem, kas rada nevienmērīgu un bremzē sociālekonomisko attīstību laukos. Ir nepieciešamas darbvietas, infrastruktūra (transports, ceļi, telefonsakari utt.), kultūrvide ar skolu centrā. Taču tikai tad, ja attīstīsies uzņēmējdarbība, pašvaldībām radīsies līdzekļi šīs lietas attīstīt. «Vajag konsultantus pagastos, kas skaidrotu un mudinātu sākt uzņēmējdarbību, un šī joma jāfinansē valstij,» Baiba Rivža savu pārliecību pamatoja ar līdzīgu rīcību Zviedrijā laikā, kad laukos sāka samazināties iedzīvotāju skaits. Uzņēmējdarbības attīstībai nepieciešams arī lielāks sabiedrības atbalsts (pagaidām presē ir daudz negatīvisma), domā Baiba Rivža un uzsver, ka uz lauku pusi vajadzētu virzīties arī nevalstiskajām organizācijām.
Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidents LLU rektors Voldmārs Strīķis akcentēja, ka gandrīz trešdaļa Latvijas nodarbināto iedzīvotāju dzīvo laukos, liels skaits cilvēku saistīti ar lauksaimniecības produkciju pārstrādājošo rūpniecību. Zinātnieks ir pārliecināts, ka mēs varam paši sevi apgādāt ar pārtiku, bet faktus par lielajiem ievestās produkcijas daudzumiem minēja kā nepareizas lauksaimniecības politikas raksturotājus. 1935. gadā vidēji katrs Latvijas iedzīvotājs patērēja 85 kilogramus gaļas, pagājušajā gadā – 26 kilogramus, bet arī no šī mazuma tikai 43 procenti ir pašu saražotā.
ZA īstenais loceklis Oļģerts Krastiņš, kas savos pētījumos balstījies uz valsts statistikas komitejas datiem, raksturoja lauku iedzīvotāju demogrāfisko vitalitāti, kas, izrādās, ir augstāka nekā pilsētā. Bērnu skaits uz 100 vecākiem savukārt rāda, ka augstāka demogrāfiskā vitalitāte ir zemnieku saimniecībās. Zinātnieks vērtē, ka privātīpašums varētu būt tas, kas arī materiāli sarežģītajā situācijā, dod cilvēkiem zināmu ģimenes stabilitātes izjūtu. Bet kā lietas risināsies tālāk? «Mēs esam ceļā uz muižu (latifundiju) iekārtu Latvijā,» norāda Oļeģerts Krastiņš. Mūsu agrārā reforma, viņaprāt, notikusi, skatoties nevis nākotnē, bet pagātnē. Galvenais – atdot zemi mantiniekiem, neskatoties, vai viņi grib, vai var to apsaimniekot. Sekas – neapsaimniekotais nonāks lielražotāju rokās.
Profesors Guntars Ķeniņš Kings runāja par Latvijā jaunu jēdzienu – sociālo kapitālu. Šā kapitāla līmenis atspoguļojas vidē, kur ir godīgums, uzticamība un spēja sastrādāties ar varbūt pasvešiem ļaudīm. Tas raksturīgs turīgām zemēm. Ekonomisko kapitālu sarūpē uzņēmēji, bet par izglītošanos un sociālo kapitālu jārūpējas universitātei, kam te ir daudz ko darīt – gan pētījumos, gan diskusijās, gan mācībās.
Ekonomisko zinātņu doktore Pārsla Eglīte pievērsa uzmanību ģimeņu pabalstu lomai, tā niecīgajiem apmēriem. Mēs uzskatām, ka tas ir atbalsts, citās valstīs ekonomiskajā literatūrā tās tiek dēvētas per demogrāfiskajām investīcijām. Varbūt šī izpratnes maiņa arī uzlabotu demogrāfisko situāciju, domā Pārsla Eglīte. Viens no viņas ieteikumiem – noteikt ģimenes pabalstu kā mainīgu lielumu, saistot to, piemēram, ar noteiktu procentu no nacionālā kopprodukta. Bet, lai rosinātu likumdevējus un izpildvaru, varētu noteikt, ka deputātu un ministru algas ir noteiktās procentuālās attiecībās ar šiem pabalstiem.
Statistikas komitejas direktora vietnieks Edvīns Vanags raksturoja administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību un realizācijas metodes. Valstīs, kur par visu augstāk stāda demokrātiju, pašvaldību apvienošanās notiek tikai brīvprātīgi, pēc referenduma. Francijā, kur vienā pašvaldībā ir vidēji vismazāk iedzīvotāju un 37 tūkstoši pašvaldību, apvienošanās notiek tikai brīvprātīgi jeb praktiski vispār nenotiek. Pārmērīga centralizācija, sociāli ekonomiskā pamatojuma trūkums un pašvaldību nepietiekama iesaistīšana ir tie faktori, kas, pēc zinātnieka domām, bremzē reformu Latvijā.
Sēdē runāja arī akadēmiķis Saulvedis Cimmermanis, ZA Goda doktors Artūrs Boruks, akadēmiķis Mārtiņš Beķeris, ZA korespondētājloceklis Pēteris Guļāns, lauksaimniecības zinātņu doktors Visvaldis Pirksts. «Ja valdošie politiķi saprastu…», šo gandrīz ik dienu sastopamo teikumu sēdes nobeigumā atkārtoja Viktors Hausmanis, aicinādams uz sarunas turpinājumu.
Kopsēdes dalībnieki nosūtīja vēstuli ar secinājumiem un ieteikumiem Saeimai, kur tobrīd ritēja lauksaimniecībai veltītā plenārsēde.
