Mikroblogu vietnē «Twitter» dažu dienu laikā lielu sociālā tīkla apmeklētāju ievērību izpelnījies lietotājs ar segvārdu Cietuma Dziive, kas, kā jau noprotams, īsos un garākos ierakstos savā tviterkontā attēlo cietuma ikdienu. Aktīvi atbildot uz interesentu jautājumiem, viņš atklājis, ka aiz restēm nokļuvis, jo vairākas reizes mēģinājis no policijas atpirkties ar kukuli, bet ticis pieķerts, līdz beidzot stājies tiesas priekšā. Temīda, kuras lēmumus mūsu valstī gan nereti būtu nepieklājīgi dēvēt par taisnīgiem, šoreiz bijusi uzdevumu augstumos un, ko tur liegties, rūdītam kukuļdevējam likusi daļu savas dzīves aizvadīt aiz restēm.
Ne vienam vien iespējas cietumā tikt pie telefona un, kāda nepamanītam, gozēties sociālajos tīklos varētu šķist apšaubāmas. Tāpat var jautāt, vai puisis, kas sakās esam 23 gadus vecs ģimenes cilvēks, patiesībā nav nevis pieredzējis kukuļdevējs, bet rūdīts krāpnieks, jo ik palaikam aicina sekotājus papildināt viņa telefonsakaru priekšapmaksas karti, lai turpinātu dalīties savā sūrajā ikdienā. Taču, rūpīgi palasot viņa ierakstus, nav šaubu, ka vismaz daļa informācijas ir, mazākais, pārbaudīšanas vērta. Viņš runā par šaušalīgu veselības aprūpi, kā piemēru minot kādu ieslodzīto sirds slimnieku, kas pēkšņi saļimis, – viss cietuma stāvs ar slotām dauzījis pret metāla virsmām, lai sauktu palīdzību, bet tā, niknuma pilna par traucējumu, ieradusies pēc nepilnas stundas, kad nācies konstatēt apcietinātā nāvi. Viņš stāsta par briesmīgu ēdienu – ūdenī vārītām grūbām un kotletēm no zivju un gaļas atliekām, kas vismaz oficiālajās valsts atskaitēs nodokļu maksātājiem uz vienu ieslodzīto izmaksā teju desmit latu dienā. Arī par iespējām uzpirkt darbiniekus, saziņu un attiecībām ar citiem cietumniekiem un virkni citu lietu.Nevar izslēgt, ka šis konts izveidots arī «par godu» kādam nesenam notikumam, kad tieslietu ministrs Jānis Bordāns maija beigās nolēma ierosināt disciplinārlietu pret Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieku ģenerāli Visvaldi Puķīti, uz laiku atstādinot viņu no amata. Galvenie iemesli saistāmi ar pārkāpumiem iepirkumos, plānojot cietumu būvniecības un remontu jautājumus. Lēmums šajā lietā jāpieņem mēneša laikā līdz 27. jūnijam, tādēļ sabiedrības interesi ģeometriskā progresijā raisoši šausmu stāsti par dzīvi cietumā droši vien arī var nospēlēt kādu lomu. Tomēr dažas lietas ir pavisam skaidras un reizē skaudras. Pirmkārt – smagos mālos iestigusī izmeklēšanas un tiesāšanas sistēma, kas aizturētajiem bieži vien liek gadu un pat ilgāk tupēt Centrālcietuma «zonās», ne tikai gaidot tiesneša lēmumu, bet reizē apgūstot vai ciešot no citu dzīvju neglītākajām šķautnēm. Otrkārt – nenormālais bardaks pašos cietumos ar necilvēcīgiem apstākļiem, korupciju utt. Pirms kāda laika satiku paziņu, kas pirms trim gadiem cietumā tika, jo kādā no tuvējiem novadiem, puspajokam un pussaprazdams joku nopietnību, bija piedalījies nelikumīgā vēlēšanu kampaņā pirms 2009. gada 6. jūnija. Toreiz viņš bija maza daļiņa rūpīgi izstrādātā shēmā, kā ar piecīšiem vai, pieticīgākajos gadījumos, divlitrīgajiem aliņiem dabūt balsis par konkrētu politikas kārotāju. Aiz restēm (jāatzīst – pelnīti) nokļuva tikai viens no vairākiem balsu pircējiem, nerunājot par organizatoriem. Tagad viņš par dzīvi cietumā runāt īpaši negrib un ne jau tādēļ, ka turienes apstākļus vēlētos paturēt slepenībā. Toties deputāts, kura labā puiši strādāja, visus četrus gadus nosēdēja Domē, būdams vien klusa balsojamā mašīna. Varbūt nesapirka tik daudz balsu, lai būtu lielāka teikšana, turklāt, par laimi, nu viņa ceļš politikā beidzies. Secinājumi? Temīdai rokas par īsām, likumi izroboti tā, kā dažiem vajag, bet politikā liela daļa nekrietnības. Ieraksti par sadzīves apstākļiem «tviterī» un galvenā cietumu priekšnieka atstādināšana raisa sabiedrības ziņkāri, bet nenocērt nebūšanas ieslodzījuma vietās. Vaina sistēmā, bet vai un kas to labos? ◆
