Kā agronoms pilnībā atbalstu inženiera A. Beinerta pausto sašutumu 16. decembra «Ziņās» rakstā «Negribam puķudobē benzīntanku!».
Kā agronoms pilnībā atbalstu inženiera A. Beinerta pausto sašutumu 16. decembra «Ziņās» rakstā «Negribam puķudobē benzīntanku!», kas vērsts pret Jelgavas domes nodomiem atļaut pilsētas centra skvērā Lielās un Slimnīcas ielas krustojumā celt degvielas uzpildes staciju.
Liekas, Jelgava nav to pilsētu skaitā, kas var lepoties ar zemu kaitīgo vielu (oglekļa oksīds, sēra dioksīds, slāpekļa oksīdi) koncentrāciju gaisā un lielu zaļo apstādījumu daudzumu uz katru pilsētas iedzīvotāju. LR Valsts statistikas komitejas 1997. gadā izdotajā datu krājumā «Apkārtējās vides aizsardzība un dabas resursu izmantošana Latvijā 1991-1995» nodaļā «Gaisa piesārņojums» ir atrodami dati, kas raksturo kaitīgo vielu gada vidējo koncentrāciju gaisā lielākajās Latvijas pilsētās. Taču iepretim nosaukumam «Jelgava» skaitļu vietā stāv daudzpunkts. Kādu iemeslu dēļ mūsu pilsētas iedzīvotāji tiek turēti neziņā par gaisu, ko elpo? Varbūt šādas analīzes Jelgavā vispār netiek veiktas? Tagad taču ir tik vienkārši aizbildināties: «Trūkst līdzekļu!» Arī mūsu vides aizsardzības dienesti nedz «Zemgales Ziņās», nedz «Novaja gazeta» regulāri nepublicē rakstus par vides piesārņojuma pašreizējo līmeni un praktiskiem pasākumiem piesārņojuma samazināšanai. Bet neinformētība rada iedzīvotāju pasivitāti vides aizsardzībai svarīgu lietu risināšanā.
Interesanti, ka Jelgavā apstādījumi un meži aizņem 23 procentus no visas pilsētas platības, Rīgā – 22,2, Daugavpilī – 25,7, Ventspilī – 55,2, bet Liepājā un Rēzeknē tikai nedaudz vairāk par 12 procentiem. Katram jelgavniekam iznāk 196 kvadrātmetri apstādījumu, rīdziniekam – 83, daugavpilietim – 157, ventspilniekam – 540, bet liepājniekam 77 un rēzeknietim – 51 kvadrātmetrs zaļās zonas. Dabas aizsardzībai 1995. gadā Rīgā izlietoti 3469,8 tūkstoši latu, Daugavpilī – 919,6 tūkstoši, Liepājā – 423,5 tūkstoši, un tas ir vairāk nekā 1994. gadā. Toties Jelgavā dabas aizsardzībai atdoti tikai 5,4 tūkstoši, kas ir vismazāk no lielajām pilsētām un 12 reižu mazāk nekā 1994. gadā.
Tādēļ es piekrītu Beinerta kunga viedoklim, ka norādīto skvēru nedrīkst atdot nevienam citam, jo tas ir vajadzīgs pilsētas iedzīvotājiem.
