Ak, dieniņ, cik ļoti apnicis zākāt to mūsu nelaiķi valdību! Tomēr tā vien šķiet, ka drīz nebūs, kur nospļauties, lai tur jau nebūtu priekšā kāda tās atstāta šmuce, pārpratums, muļķība vai paradokss.
Ak, dieniņ, cik ļoti apnicis zākāt to mūsu nelaiķi valdību! Tomēr tā vien šķiet, ka drīz nebūs, kur nospļauties, lai tur jau nebūtu priekšā kāda tās atstāta šmuce, pārpratums, muļķība vai paradokss.
Nupat saausījušies visi dūkanie, bērie, dābolainie rikšotāji, vezumnieki un kleperi, jo atklājies, ka pagājušajā gadā ar Ministru kambara noteikumiem paģērēts: sākot ar brīdi, kad Latvija kļūs par Eiropas Savienības dalībvalsti, pilnīgi katram zirgam būs nepieciešama pase! Tāds solīds apmēram 40 lappušu biezs “dokumentiņš”, par ko pat visnožēlojamākā ādinieka saimniekam būšot jāsamaksā kādi 20 lati.
Pavisam Latvijā ir ap 15 līdz 17 tūkstošu auzu motoru. Ne jau visi viņi ir dižciltīgi auļotāji, vairums ir darba zirgu, kas samierinājušies ar savu likteni saimniekiem sniegt fizisku atspaidu, gan spīļarklu velkot, gan uz veikalu vai baznīcu aizvizinot. Vairums to, veselīgā vidē dzīvojuši, līdz šim ne reizi nav tikušies ar vetārstu, kur nu vēl bijuši speciālās veterinārajās klīnikās, lai “saņemtu pakalpojumus”. Un pārsvarā viņi ir apņēmības pilni arī labākajos ganību laukos nokļūt bez šādiem pakalpojumiem, bet iespēja “ceļot uz ārzemēm” viņus nevilina.
Tā vien niez mēle pasacīt: “Atkal tie ierēdņi pārcentušies!”
Kā gan ne. Jo šādas prasības – lai katram zirgam būtu pase – nav nevienā Eiropas valstī. Protams, nav runa par vaislas un sporta zirgiem. Taču attiecībā uz viņiem Latvijā jau darbojas prasība pat pēc vairākiem “svarīgiem dokumentiem”: katram īstenam rikšotājam vajadzīgs gan radurakstu apliecinājums, gan “veselības karte”, gan jaunās identifikācijas lapas – vismaz četri dažādi “stipri papīri”, kuru jēga gan nav līdz galam skaidra ne pašiem zirgiem, ne viņu īpašniekiem.
Starp citu, saprašanas nav arī attiecīgajiem speciālistiem jebšu vērtētājiem, kam būtu tiesības minētās pases izsniegt. Visā valstī ir tikai kādi 30 šāda ranga speciālisti. Ir rajoni, kur bez viņiem iztikts un nav paredzams ieviest šādas štata vienības arī nākotnē. Tāpēc, piemēram, balvēniešiem pēc savu zirdziņu pasēm nāktos klidzināt uz Valmieru vai arī finansēt eksperta braucienu (ar ērtībām!) uz zirga mājām. Absurdi kā vienādi, tā otrādi. Mūsdienās grūti iedomāties nedēļu ilgu ceļojumu pajūgā, lai lopiņš tiktu pie “dokumenta”. Turklāt viens otrs zirģelis kādā lauku sētā pieradis ēst mūža sienu pat pēc smagā darbā pavadītiem vairākiem gadu desmitiem, tad nu nav grūti iedomāties, ka pēc tādas slodzes kāds vecs kleperis atceļā atstieps kājas. Un tad jauniegūtā pase būs vājš mierinājums, lai gan… Kā nekā – piemiņa… Tāds šķiet vienīgais ieguvums no ieviešamajām pasēm un ierēdņu aklas sekošanas Eiropai. Rodas iespaids, ka viņi nemaz neorientējas norisēs Latvijā, bet tikai izlasa kādu dokumentu, pavirši pārtulko un piekar pie likumu dēļa – izpildei.
