Laima Lībere ir sertificēta jāšanas sporta trenere “Mītavas zirgu” stallī, kas atrodas meža ielokā Vircavas pagastā. Pirms pāris gadiem viņa atteicās no veiksmīga darba Rīgā, lai atgrieztos pie dabas un savas bērnības mīlestības – zirgiem.
– Kā aizsākās tavs ceļš pie zirgiem?
Tas sākās, manuprāt, ar piedzimšanu. Man visu mūžu zirgi ir patikuši un likušies skaisti, tā ir kaut kāda iekšējā sajūta, kad saproti, ka tas ir tavs. Ir ļoti vienkārši dzīvot, ja zini, ka ir lieta, kas patīk un iedvesmo.
Četrpadsmit gados es aizgāju uz pirmo nopietno treniņu. No mūsdienu viedokļa skatoties, tas ir diezgan liels vecums, jo bērnus uz pulciņiem sūta jau četros piecos gados. Arī es agrāk gāju dejošanā un zīmēšanā, izmēģināju dažādus standarta pulciņus. Mūsu laikā nebija tik populāras jāšanas skoliņas un treniņi, kā tas ir šodien. Bērni paši kaut kā atrada ceļu pie zirgiem, tā arī es sāku savu ceļu pa dažādiem staļļiem un treneriem. Patrenējos, aizgāju pirmajās sacensībās un sapratu, ka tas nav mans. Neesmu ambicioza, nemīlu konkurenci, man vairāk patīk miers un sajūtas, ko var iegūt pie zirgiem. Taču tajā laikā neviens neko citu ar zirgiem nedarīja. Vai nu tu sporto, vai tīri stalli, pa vidu īsti nekā nav. Tad man sāka dot jaunus zirgus un es sāku tos trenēt. Tas ir ļoti individuāls darbs, kas prasa pašdisciplīnu, un kādā brīdī tas kļuva garlaicīgi. Kad man palika astoņpadsmit, sekoja pirmais darbs, tiesības un augstskola, viss sakrita tā, ka zirgiem palika aizvien mazāk laika. Pēc tam bija diezgan liela pauze, kādi pieci gadi, un tad es atkal atgriezos.
– Kā pilsētas bērns saprot, ka viņu ieinteresē zirgi?
Bērnībā mēs dzīvojām dzīvoklī, un mūsu vecākiem bija ļoti svarīgi, lai katras brīvdienas tiktu pavadītas aktīvi svaigā gaisā. Mums bija misija apbraukāt visas Latvijas pilsētas, pārsvarā tās bija tūristu vietas, un daudzās no tām bija iespēja vizināties ar zirgu. Protams, es vienmēr tur arī paliku. Mana ģimene bija izstaigājusi visu Tērvetes parku, bet es tikmēr vizinājos ar zirgu.
Mums ģimenē un rados nevienam nebija zirgu, tādēļ man arī nebija ienācis prātā savu dzīvi saistīt ar zirgiem. Neviens tā nedara, kāpēc lai es to darītu? Arī vecāki par to nebija aizdomājušies, un es arī neatceros, ka bērnībā būtu ļoti tiekusies pēc treniņiem. Šobrīd, rokot dziļāk saknes, no tēva puses no vecmāmiņas uzzināju, ka viņas tētim ir piederējuši zirgi. Vecvectvēvs bija arī kavalērijā, armijā jājis uz zirga. Tikai pagājušajā gadā dabūju redzēt bildes ar zirgiem, kādi piederējuši manai ģimenei.
– Kā notika tava atgriešanās zirgu pasaulē?
Aizgāju uz vienu jāšanas nodarbību pa mežu un sapratu, ka viss tas ar jaunu vilni ir atpakaļ. Šoreiz gan bija skaidrs, ka nevaru to laist prom. Man bija veiksmīga karjera, biju apmierināta, bet jutu, ka pietrūkst pašpietiekamības, dvēseliskā piepildījuma. Tad tajā vietā, kur biju aizgājusi uz izjādi, pamanīju, ka stallis meklē instruktorus. Pieteicos, un mani uzreiz paņēma. Klāt nāca arī darbs ar cilvēkiem, ko iepriekš nebiju darījusi. Tikai ar zirgiem strādāt man bija garlaicīgi, un, kad nāca “komplektā” cilvēks, palika interesanti. Man patīk papļāpāt, esmu komunikabla, iedvesmojos no apkārtējiem.
– Kas tev patīk darbā ar zirgu un cilvēku?
Man patīk vērot, kā cilvēks pirmo reizi uzkāpj zirgā, kā mainās viņa seja, kā viņš atbrīvojas, nokrīt visi kompleksi un viņš spēj izbaudīt to, ko zirgs dod. Ir pierādīta zirgu veselīgā ietekme uz cilvēku, ir ārstniecības metode – reitterapija. Bet arī vienkārša izjāde vai atnākšana pie zirgiem, to paglaudīšana vai skatīšanās uz tiem dod labu rezultātu. Piemēram, cilvēkiem ratiņkrēslā vai citiem, kuri nevar jāt, tikai būšana pie zirgiem pozitīvi ietekmē veselību un emocionālo stāvokli. Protams, ne visiem, ir cilvēki, kas saka, fui, zirgi smird! Tas arī ir svarīgi, kad saproti, ka tas nav tev. Tāpat kā ar dabas skaistumu – ir cilvēki, kurus tas ietekmē vairāk, un ir tādi, kuri dabas skaņas nedzird nemaz, ieslēdz mūziku mašīnā un tā izbauda dabu.
– Izklausās, ka tev viss notiek viegli un pats atnāk pie tevis.
Tā gluži nav. Ir bijuši daudz smagu pārdomu gadu, daudz pārdzīvojumu un asaru. Es biju izveidojusi veiksmīgu karjeru, biju mārketinga projektu vadītāja tajā laikā ļoti populārajā uzņēmumā draugiem.lv. Likās, ka man ir mans sapņu darbs. Tās bija mīļas otrās mājas, kur ir komfortabli un stilīgi. Protams, strādāju daudz un smagi, stress nāca komplektā, bet man patika tas darbs. Ar laiku pārgāju pusslodzē un otru daļu laika sāku pavadīt pie zirgiem. Bija aptuveni četru gadu pārejas posms. Sapratu, ka esmu siltā vietā, bet nejūtos gandarīta. Un tikai pagājušajā gadā es atļāvos sev pateikt, ka nedrīkstu vairs turpināt sevi mānīt, ka šis ir tas, ko vēlos darīt, un man ir pietiekami daudz labu ideju, ko realizēt. Sapratu, ka aizvien vairāk cilvēku vēlas atbraukt pie zirgiem un uzzināt, kā būt ar viņiem kopā tā, lai tas būtu patīkami visām iesaistītajām pusēm. Protams, bija saruna ar ģimeni, es jautāju, vai viņi mani atbalstīs. Lēmumu pieņēmu tikai tad, kad sapratu, ka man ir atbalsts, ka ir uzticami cilvēki, ar ko kopā to darīt. Jo finansiālais mūsdienās ir ļoti svarīgs.
– Darbs ar zirgiem prasa diezgan daudz finanšu…
Savu pirmo zirgu es nopirku tikai tad, kad biju simtprocentīgi tam gatava. Tas bija lielais mūža sapnis. Taču man bija svarīgi apzināties, ka man ir izglītība, pieredze, apstākļi, es varu to atļauties, jo zirgs, protams, ir dārgs pirkums. Es gribēju nodrošināties, cik vien iespējams, jo man bija būtiski, lai ilgtermiņā varu viņu uzturēt. Joprojām esmu ļoti laimīga par to, jo nopirku zirgu, kurš iekrita sirdī. Savam zirgam vēlējos mazāku un privātāku stalli, un tā mēs nonācām “Mītavas zirgos”, kas tolaik vēl tā nesaucās. Pamazām kopā ar staļļa saimnieci sākām organizēt bērnu nometnes un izjādes ar noteikumu, ka tas, ko darām, ir labi zirgu veselībai. Tas bija primārais noteikums, ka mēs nepārvēršamies par zirgu nomu. Mums ir svarīgi, lai ar aktivitātēm iegūst abi, gan cilvēks fizisko un garīgo apmierinājumu, gan arī zirgs tiek izkustināts pareizi, veselīgi un bez pārlieku lielas noslodzes.
– Kāpēc tev tas ir svarīgi?
Zirgs nav instruments, mašīna, dīvāns, viņš ir dzīva būtne, kurai nav tik plašas tiesības kā cilvēkiem, bet, ja esmu uzņēmusies par viņu atbildību, tad man ir jādara viss, lai tai būtnei būtu patīkami atrasties šajā pasaulē mums blakus. Mūsu stallī visi zirgi ir pašu, neviens nav speciāli pirkts, lai vizinātu cilvēkus. Tas ir arī ētiskas dabas jautājums, vai zirgam ir jāstrādā cilvēka labā?
– Vai tad vēsturiski viņš to ir darījis?
Jā, viņš tā ir selekcionēts – būt cilvēkam labvēlīgs, uz darbu vērsts. Teorētiski – jā, bet kur beidzas tā robeža, kad viņš tiek nolikts kā kalps un kurā vietā ir partnerība?
Šobrīd ir diezgan lielas pretrunas, jo likuma izpratnē zirgs joprojām ir definēts kā lauksaimniecības dzīvnieks. Tas vairs īsti neatbilst patiesībai, mēs vairs nearam ar viņu laukus. Protams, joprojām ir zirgi, kas velk ratus un strādā lauku darbos, bet procentuāli tas ir krietni samazinājies, lai par zirgu runātu tikai kā lauksaimniecības dzīvnieku. Viņš ir sporta partneris, mīļdzīvnieks, ir cilvēki, kas nemaz nejāj ar zirgiem savas vai zirgu veselības vai arī ētisku apsvērumu dēļ. Ir zirgi, kas ganās līdzās kādām viesu mājām kā ainaviskais elements. Arī mums Jelgavā ir savvaļas zirgi, kas ir tūrisma piesaistes objekts. Gadu laikā cilvēce ir mainījusies, šobrīd zirgs ir vairāk sportam plus atpūtai vai labsajūtai.
– Kā tu gribētu, lai zirgi tiktu definēti?
Mīļdzīvnieki vai lolojumdzīvnieki, lai gan tas atkal neatbilst sporta partnera statusam. Tā ir viela pārdomām un ir ļoti laba diskusiju tēma, bet pagaidām par to netiek spriests plašāk. Ir valstis, kur zirgs joprojām tiek izmantots pārtikā, piemēram, Itālijā zirga gaļa ir delikatese, tāpat tiek izmantots arī piens, gan pārtikā, gan kosmētikā. Mums, latviešiem, pēc emocionālā, ētiskā un kultūras zirgs ir draugs, palīgs. Tautasdziesmās tas ir apdziedāts kā tuvs dzīvnieks, ko neēdam.
– Kādi cilvēki nāk pie zirgiem?
Ļoti dažādi. Katrs ar saviem mērķiem un vajadzībām, taču visiem kopīgs ir tas, ka viņi novērtē zirga ietekmi uz cilvēku, ka neuztver zirgu kā instrumentu. Bet tas, visticamāk, ir trenera iespaids. Pie mums vairāk paliek cilvēki, kuri zirgu uztver kā partneri un ir gatavi ieklausīties. Vairāk tie ir cilvēki, kuri meklē mieru, atslēgšanos no pilsētas, būšanu dabā, paralēli iemācoties kaut ko jaunu. Tas ir par pieaugušajiem. Savukārt bērniem vairāk ir ambīcijas, viņiem ir svarīgi iemācīties pareizi jāt, un tā viņi iemācās kontaktu ar zirgu, savstarpējo sapratni un cieņu.
Zirgs ir dzīvnieks, kurš dod cilvēkam miljons otro iespēju. Pat ja viņš ir sists, ar viņu slikti apgājušies, ja viņu izglābj, cilvēks var atkal iegūt uzticību, bet galvenais nosacījums ir pacietība, tas ir tas, ko zirgs iemāca vispirms.
– Pie jums vairāk nāk ambiciozi bērni vai dabasbērni?
Gan, gan. Bērnu ambiciozitāte izpaužas tajā, ka viņi ļoti reti grib atnākt vienkārši pavizināties uz zirga. Viņiem ir savs priekšstats par to, kādu viņi redz treniņu, kamēr pieaugušajiem bieži pietiek ar izjādi pa mežu. Ja bērni vēlas doties uz mežu, tad viņi grib lēkšot un lēkt pāri celmiem. Dabasbērni, protams, ir, bet arī viņiem ir redzējums, kādu treniņu viņi grib. Man tādā ziņā ir ļoti viegls darbs, neviens nav mākslīgi jāmotivē, tikai jāstrādā, lai panāktu to, ko viņi paši vēlas.
– Pastāsti, kā tika izveidoti “Mītavas zirgi”!
Gandrīz desmit gadu dzīvojot Rīgā, domāju, ka nekad neatgriezīšos Jelgavā, bet apstākļi sastājās tā, ka tas tomēr notika. Mans pirmais zirgs, ko nopirku, ir no Latvijas siltasiņu šķirnes, kas iekļauta genofondu programmā un ir aizsargājama, līdzīgi kā Latvijas zilā govs. Un tad manī pamodās sava veida patriotisms. Es esmu lepna par Latvijas šķirni, uzskatu, ka tā ir viena no labākajām pasaulē, jo domāju, ka manam zirgam jābūt ar nosvērtu, labdabīgu raksturu, skaistā melnā krāsā, kas, runājot par zirgiem, tiek saukta par dūkanu. Šī šķirne varbūt nav ekskluzīvi atšķirīga ar kādām vizuālām pazīmēm, bet svarīgs ir psiholoģiskais aspekts, jo viņš ir gudrs, nosvērts dzīvnieks, uz darbu un cilvēku vērsts. Man bija svarīgi, ka varu uz zirga uzsēdināt bērnu un neuztraukties, ka man ir ļoti jutīgs vai sportisks zirgs.
Kad nopirku zirgu, es atgriezos pie savas pirmās treneres, kura man iemācīja jāt. Viņa ir uzcēlusi stalli, kurā šobrīd darbojamies. Tā bija ļoti emocionāla atgriešanās, likās, ka esmu atnākusi atpakaļ pie savas otrās ģimenes. Domājot nosaukumu, viena ideja bija “Meža zirgi”, jo atrodamies meža vidū. Taču ar savu mārketinga redzējumu sapratu, ka nosaukumam jābūt saistībā ar vietu, lai cilvēkiem ir aptuveni skaidrs, kurā vietā stallis atrodas. Tā radās “Mītavas zirgi”, jo vārds Mītava man vienmēr licies skaists un sirdij tuvs. Es jūtos lepna par šo nosaukumu.
– Jūs savā stallī piedāvājat jogu zirgā. Izklausās ļoti ekskluzīvi.
Mēs neesam pirmie pasaulē, kas to izdomājuši, ideja nāk no Amerikas. Tas sākās kā joks, es ieraudzīju internetā video, un tas ļoti iepatikās. Man ir draudzene, kurai pieder jogas studija Rīgā, un es ierosināju, ka mēs varētu pamēģināt. Uzreiz sapratām, ka tas ir grūtāk, nekā izskatās, jo noturēt līdzsvaru zirgā nav nemaz tik viegli. Svarīgi ir arī saprast, kas zirgam ir un kas nav patīkami. Jo zirga mugurā ir konkrēti punkti, uz kuriem nekādā gadījumā nedrīkst spiest, un ir citi, uz kuriem ļoti vēlams uzspiest. Piemēram, mūsu vetārsts uzskata, ka, pareizi veicot jogu zirgā, sniedzam viņam sava veida masāžu. Esam izstrādājuši speciālu vingrinājumu kompleksu, ko vada profesionāls jogas treneris. Iegādāti arī speciāli muguras paliktņi, uz kuriem vingrojam.
Manā uztverē šī ir ļoti veselīga aktivitāte, taču nedrīkstam to pielīdzināt medicīniskai terapijai. Tā ir labsajūtas, aktīvās atpūtas iespēja. Mēs to saucam par jogu, lai cilvēkiem uzreiz būtu asociācija, kas tas ir, bet īstais nosaukums ir līdzsvara vingrojumi ar jogas elementiem uz zirga. Tā nav simtprocentīga joga. Jo arī zirgam ir savs pacietības un kapacitātes laiks.
– Organizējat arī bērnu nometnes.
Bērnu nometnēm šogad būs visnopietnākais gads, jo esam izveidojuši jaunu nometnes veidu – treniņu nometnes. Divu gadu laikā esam izaudzējuši pirmo jātnieku paaudzi, kas jau prot vadīt zirgu un patstāvīgi to apseglot. Šogad nometne būs bērniem vecumā no 10 līdz 16 gadiem, un tā tika aizpildīta divās dienās. Tā būs fiziska sporta nometne, kurā vairāk tiks strādāts ar iekšējo līdzsvaru, trenēti korsetes muskuļi un izkopts jāšanas stils. Visam cauri ies veselīga attieksme un cieņa pret sevi, dabu un citiem cilvēkiem. Mūsu nometne ir tāda kā mazā komūniņa, kur mācām arī pienākuma apziņu. Te ir gan tiesības, gan pienākumi, gan arī iespēja kaut ko jaunu iemācīties un atpūsties. Šī nometne ir tāda, kādu es pati gribētu sev, kad biju maza.
