Mans Kanādas ceļojuma piedzīvojumu apraksts nebūtu pilnīgs, ja es atklātībai nenodotu savu neapzināto dzinuļu – zvērkāvja instinktu – atmodinošos notikumus.
Mans Kanādas ceļojuma piedzīvojumu apraksts nebūtu pilnīgs, ja es atklātībai nenodotu savu neapzināto dzinuļu – zvērkāvja instinktu – atmodinošos notikumus.
Tieši šo vīrišķīgo izjūtu kāre mani kopā ar Gunāru uz dažām dienām aizvilināja prom no profesionālu lauksaimnieku lietu pētīšanas uz Kanādas mūžamežu dzīlēm. Tur latviskā «sava stūrīša» meklējumos mans draugs pirms daudziem gadiem ir atradis savu ezeriņu (apmēram divu kvadrātkilometru platībā) un savu akmeņainu meža apgabalu, kurā atļauts medīt vietējiem medniekiem, bet makšķerēt – iezemiešu spiningotājiem. Tur bija tik daudz kā man neticama! Un ne tikai tur.
Varens vīrs gan ir latvietis, un Gunārs jau nu noteikti, ja var «plikām rokām» un ar lielu vēlēšanos izbūvēt ceļu apaļu, milzīgu akmeņu krāvumos. Ar prātu, zināšanām, asprātību un spēju organizēt ļaudis un darbus. Arī šajā vairāku latviešu ģimeņu «meža māju» kolonijā «Abava» labi parādās kooperācijas princips – viens sagādājis kravas pašizgāzēju, cits izīrējis ekskavatoru, vēl kāds prot spridzināt, bet visus pārējos – garšīgi paēdināt. Un kur nu vēl kopīgā ballēšanās!
Neticami, bet «meža mājas», lai arī tikai pārdesmit kilometru no «dzīves artērijām», var augu gadu stāvēt neaizslēgtas, pat ieroču un makšķerēšanas piederumu skapis netiek īpaši apsargāts. Tur bija daudz kā ņemama!
Neticami, ka mednieks, kam nodots vienas zvēru kārtas kažoks, nekāro pēc blakus mītošā greznākā zvēriņa rotas. Pārsteidzoši, ka makšķernieks, pirms zivi «kaut un laivā kraut», to nomēra, novērtē kā brīvē laižamu, pat zinot, ka inspektors atrodas 1000 kilometru attālumā.
Neticami, bet pēc iepriekšteiktā saprotams, ka smagas, stipras un ņipras zivis tur ķeras arī galīgiem nejēgām un iesācējiem – varbūt tādiem pat īpaši. Pat negribas ticēt un stāstīt citiem, ka arī es tās visas palaidu atpakaļ ūdeņu slapjumos – pārāk daudz labvēlības bija visapkārt. Varbūt nemaz nevajag visu, ko gribu paturēt sev, obligāti piemānīt, noķert, nošaut, nodīrāt un apēst. Varbūt pietiek ar to sajūsmas, satikšanās vilni, ar sirds drebēšanu, ar asaru acs kaktiņā (nevis asaru kaklā). Nevar taču apēst saulrietu!
Neticami arī tas, ka kanādietis, kam liktenis un dzimtene piedāvā katram savu ezeru, ir priecīgs par iespēju makšķerēt maksas zivju dīķos, ko netālu no lielpilsētas ierīkojis fermeris, turklāt itin brangā naudā aprēķinot katru noķerto zivteli un ēsmai piedāvāto slieku.
Cik gan savādi, ka tik daudz kas vienkāršs un dabas pareizi sakārtots man liekas neticams un šaubīšanās vērts. Pavisam cita pasaules vērtēšana, cilvēku pazīšana ir tiem ļaudīm, kas, ar sainīti no mājām padzīti, pasaulē sev vietu izcīnījuši. Savādi, ka man, no «vecās pasaules» nākušam, tik daudz ko mācīties ir zemē, kuru veidojuši vispasaules atraidītie, nesaprastie un padzītie… Pārsteidzoši ir tas, ka tik maza latviešu daļa svešumā spējusi saglabāt tik lielu tautas gara pūra daļu, turklāt visu to izdarot sabiedriskā kārtā. Ir neiespējami no viņiem prasīt Latvijas latviešu sabiedrībā valdošās apātijas, vienaldzības, savtīguma, ķengāšanās kāres, pat smaida trūkuma izpratni. Nu nav taču mums bijis grūtāk! Neticat?
Ričenerā ir daudz ielu krustojumu, kuros no visām četrām pusēm auto bremzē – «Stop» zīmes. Pēc autovadītāju laipnas un uzmanīgas acu skatienu apmaiņas turpinās satiksme. Arī visklusākajā svētdienas rītā «Stop» zīme ir likums, tas nekas, ka likumsargi vēl guļ.
Neticēsiet, bet garāmgājēju simttūkstošu pilsētā pasveicina rīta riksī sportojošs nēģerzēns un pļāpājošu jaunkundzīšu duets.
Neticami, bet alkohols ir neredzams un nesaožams – tas snauž retos valsts monopola veikalu plauktos. Nav daudz krodziņu, bet ēstuvju – pārpārēm. Lauku saimnieku saietos, izstādēs un pasākumos neredzēju ne alus kausiņu!
Neticami, ka tik daudzi aktīvi darbojas labdarībā, izglītībā, arodbiedrībās un kultūrā. Bez maksas!
Neticami, ka var tik vienkārši un lēti būvēt un var tik labi pelnīt, ja daudzmaz godīgi strādā.
Žēl, ka tas, kas mums ir neticami, otrā zemes pusē ir pierasti un pareizi. Bet zeme taču griežas!
Modris Jansons,
Līču saimnieks
