Šķērsojot Pripeti kādu 100 kilometru attālumā no Černobiļas, vajadzēja strauji nobremzēt, jo uz ceļa izskrēja suns.
Šķērsojot Pripeti kādu 100 kilometru attālumā no Černobiļas, vajadzēja strauji nobremzēt, jo uz ceļa izskrēja suns. Viņš ļoti streipuļoja un tikai ar grūtībām spēja noturēt līdzsvaru. Dzīvnieka vestibulārā aparāta traucējumi bija Černobiļas atomspēkstacijas avārijas sekas – staru slimība.
Kādreiz dienot «varonīgajā un neuzvaramajā» armijā, ar draugiem sapīpējām, sēdēdami uz aviācijas bumbas, ko rotāja dzeltenmelni segmentēts aplis. Zem mums bija nevis pulvera muca, bet ar kodoldegvielu pildīts lādiņš. Kara aviācijā kārtība bija visai nosacīta, bija daudz brīva laika, ko mēs, zaldātiņi, mēdzām vadīt sēņodami. Arī tagad tikai retais tic, ka esmu griezis gandrīz metru augstas bekas ar «cepurītēm» 80 centimetru diametrā, bet pavasarī Plusas upītes krastos (netālu no Peipusa ezera) garnizona virsnieku meitām plūcām maijpuķītes ar ziediem plūmes lielumā. Radioaktivitātes izraisīta mutācija…
Tāda ir padomju laika karavīru piedzīvotā realitāte, nevis murgaina amerikāņu filma.
Realitāte ir arī tagad 50 grādu leņķī Barenca jūras dibenā ieurbies Krievijas «brīnumsubmarīns» – vismodernākā un praktiski par nenogremdējamu uzskatītā, pirms pieciem gadiem ūdenī nolaistā 154 metrus garā un 14000 tonnu smagā atomzemūdene «Kursk». Savulaik par nenogremdējamu tika uzskatīts «Titāniks», par nekrītošu – krievu milzu lidaparāts «Iļja Muromietis»… Tomēr laikam gan nav jēgas tagad moralizēt par tematu «lielība naudu nemaksā».
Pats par sevi fakts, ka «pa burbuli» aiziet kāds dzelzs gabals, protams, nebūtu tā vērts, lai par to tik ļoti satrauktos, kā tas ir šajā gadījumā. Satraukums ir vairāk nekā pamatots. Starptautisko sabiedrību galvenokārt māc bailes no zemūdenes avārijas iespējamām sekām, kas var izvērsties par grūti prognozējamu atomkatastrofu. Tieši šā iemesla dēļ amerikāņu un Lielbritānijas militārie speciālisti jau nākamajā dienā pēc katastrofas piedāvāja operatīvu tehnisko un speciālo palīdzību.
Krievija no tās atteicās tādu pašu «nesaprotamu» iemeslu dēļ kā tas, ka par avāriju oficiāli tika paziņots tikai pēc apmēram 24 stundām.
Par avārijas hipotētiskajiem cēloņiem lai diskutē eksperti. Iespējams, ka viņiem ir būtiski noskaidrot, vai zemūdene sadūrās ar kaut kādu svešķermeni, vai arī tai caurums radies, sprāgstot torpēdai. Varbūt ir kāds cits tehnisks iemesls. Taču novērotāji visā pasaulē ir vienoti uzskatos, ka būtībā nav jābrīnās par atomzemūdenes «Kursk» katastrofu, bet gan par to, ka beidzamo desmit gadu laikā šī ir pirmā. Jo «bardaks» Krievijas ekonomikā un armijā tam ir ideāls katalizators.
Krievija savām militārajām vajadzībām, armijas uzturēšanai var atļauties tērēt 5 miljardus dolāru gadā (ASV šim nolūkam paredzēti 300 miljardi dolāru). Virsnieku alga vidēji ir 100 dolāru mēnesī, taču arī šī summa tiek izmaksāta neregulāri. Bet ģimenes jāuztur, tāpēc daudzi piepelnās, kur vien iespējams. Loģiski tas izsauc tiešo pienākumu paviršu pildīšanu, kara tehnikas slikta aprūpi, disciplīnas trūkumu.
Kāds augsta ranga virsnieks vienā no Krievijas preses izdevumiem pirms dažām dienām teicis, ka Krievijas Jūras kara flotē ir tik trūcīgi finansu līdzekļi, ka ne vienmēr iespējams nomainīt izdegušas spuldzītes, kur nu vēl garantēt, lai tās vajadzības gadījumā arī degtu. Diemžēl tā nav tikai metafora: rietumvalstu eksperti vēsta, ka pērn mācību manevru laikā Krievijas Jūras kara flote četrās dienās izlietojusi pilnīgi visus flotei paredzētos degvielas krājumus. Nabadzības dēļ Krievija jau esot atteikusies no 180 zemūdeņu ekspluatācijas. Kuģot turpina tikai simts, turklāt divas trešdaļas to – Ziemeļjūrās, bet viena trešā daļa – Klusā okeāna ūdeņos pie Kamčatkas…
Par krievu militāristu tehnisko impotenci liecina arī daudzkārtējie mēģinājumi avarējušajai zemūdenei pievienot īpašu kapsulu, lai glābtu ekipāžu. Tikai pēc tam, kad kļuva pavisam skaidrs, ka ar pašu spēkiem galā netikt, kad neauglīgos mēģinājumos un slepenības plīvura saglabāšanas centienos jau tika zaudētas četras diennaktis, Krievija, ar lielu piepūli pārvarēdama savas ambīcijas, lūdza Norvēģijas un Lielbritānijas dienestu palīdzību.
Nabadzība, disciplīnas un atbildības trūkums lielajai kaimiņvalstij piemitis laikam jau kopš pirmatnējās kopienas laikiem. Arī valstiskas slepenības kulta sākumi meklējami daudz senāk, nekā Simbirskā pasaulē nāca ģeniālais Vovočka, kura vēlāk radītajā valstī šis kults tika izkopts līdz pilnībai, uz tā altāra slepenības vārdā upurējot miljoniem cilvēku dzīvību.
Tomēr ir vismaz dīvaini, ka šā kulta priesteri joprojām to aktīvi piekopj un sludina, lai gan «aukstais karš» sen beidzies. Secinājums viens: avarējušajā zemūdenē kaut kas ir slēpjams. Kaut kas tāds un tik ļoti nozīmīgs, ka 116 (pēc citām ziņām – 118) apkalpes locekļu dzīvības to nespēj atsvērt. Gan jau ar laiku noskaidrosies, vai kārtējais Krievijas noslēpums ir zemūdens kuģa konstrukcijā, bruņojumā vai (kas zina?) personālsastāvā.
Tikai ļoti gribētos, lai viss beigtos labi, lai ietu secen kārtējā atomkatastrofa, lai nesāktu streipuļot ziemeļbrieži un mutācijas nepiemeklētu leduslāčus un vaļus.
Kas attiecas uz 116 (118) apkalpes locekļiem, kas lemti drošai un baisai nāvei noslāpstot, tad par viņiem laikam vispār nav ko runāt. Krievijai cilvēki svarīgi tikai kā politiskas figūras, nevis kā dzīvi organismi un personības. Pāris kādreizējo slepkavu – sarkano partizānu vai čekistu – dēļ Maskava gatava iekosties kaimiņvalsts rīklē, lai tikai pasargātu viņus no taisnīga soda. Tajā pašā laikā tūkstoši karavīru tiek dzīti pret čečenu stobriem kā prasta lielgabalgaļa, bet vairāk nekā simts zēniņu matrožu kreklos – turēti zemūdens sprostā bez skābekļa, bez izredzēm uz izglābšanos gluži kā baisā eksperimentā…
Kā vārdā tiek eksperimentēts? Cik lielam jābūt «noslēpumam», kura dēļ drīkst ļaut aizplūst cerības minūtēm, stundām, dienām – dzīvībām? Ak, ko nu. Kremļa svaros cilvēku dzīvībām nekad nav bijis svara.
