Kad domājam par kādu apdzīvotu vietu, rodas zināms priekšstats vai pieņēmums, kā tur varētu izskatīties. Tomēr mūsu nojausma bieži vien ir pretēja realitātei.
Kad domājam par kādu apdzīvotu vietu, rodas zināms priekšstats vai pieņēmums, kā tur varētu izskatīties. Tomēr mūsu nojausma bieži vien ir pretēja realitātei. Dodoties uz Zizmu, kādu Elejas pagasta nostūri, “Ziņām” bija iecere aplūkot lauku cilvēku ikdienu.
Ieraudzījām sešas mājas – piecas barakas un vienu mazliet cēlāka izskata, kurās, pēc vietējo iedzīvotāju teiktā, dzīvojot divdesmit divas – tostarp daudzbērnu un pensionāru – ģimenes. Neredz kūtiņas, garāžas, lopus. Uz ceļa sievas apmainās jaunākajām ziņām. Ieradies auto, tātad – notikums. Parasti vieglie te nepiestājot.
Skolas laikā divas reizes dienā pagasta “busiņš” vizina bērnus uz skolu un atpakaļ. Tas vienmēr esot pārpildīts – kā nekā vienīgais transports. Par to pašu cenu (uz pagasta rēķina) brauc arī pieaugušie.
Zeme tur nevienam iedzīvotājam nepieder. Tā tiek nomāta. Gadā par 0,01 ha tiek maksāts viens lats. Šajā cenā ietilpst arī zemes apstrāde ar tehniku. Kāda temperamentīga sieva stāsta, ka par četrām garām vagām viņa maksājot četrpadsmit latu, tur izaugot viss viņas divu cilvēku ģimenei nepieciešamais.
Šī vieta “Zemgales Ziņas” un pagasta sociālo darbinieci Maritu Grantiņu sagaida laipni. Vienīgi kāds sievišķis raibos brunčos neapmierinātību ar dzīvi un atbraucējiem pauž nodrāztām frāzēm “mātes valodā”.
Pirmā, ko apciemojam, ir Svetlanas Voroncovas kuplā ģimene. Svetlana ir desmit bērnu mamma. Lielākie jau sākuši patstāvīgas gaitas. Diemžēl karstajā vasaras dienā nevienu pieaugušo mājās nesastopam. Visi strādā – lielais brālis algotos pagaidu darbus, tēvs – celtniecībā, mamma palīdz vākt sienu kādā saimniecībā. Mazos brāļus un māsas pieskata Lana, kas šogad ies astotajā klasē. Divās nelielajās istabiņās ir tīrs, mazie bērni šūpojas paprāvās šūpolēs un našķojas ar kukurūzas nūjiņām. Vidusmēra cilvēks, pieradis pie klozeta, automašīnas un datora, droši vien, savu sadzīves pulsu salīdzinot ar šīs ģimenes ikdienu, varētu garāmejot šausmināties. Bet sociālā darbiniece atzīst, ka Voroncova ir apbrīnojama, jo šādos sociālajos apstākļos spēj audzināt savus bērnus. Par to liecina arī Lanas teiktais: “Mammā vislabākais ir tas, ka viņa ir mamma.”
Gribu palikt, kur esmu
Nākamā māja, kurā viesojamies, ir izļodzīta un pelēka. Tajā dzīvo Ilzes Škrabes ģimene. Ilzei ir divdesmit četri gadi, četri bērni un astoņu klašu izglītība. Dzīve jauno sievieti nav lutinājusi – vecāki lietoja alkoholu, bet meitenei pietrūka motivācijas, lai pabeigtu vismaz deviņas klases. Mazliet pārsteidz, ka Ilze nevēlas Zizmu atstāt. Pagasts piešķīris dzīvokli Elejas centrā, bet sieviete izlēmusi labāk palikt Zizmā. Kad jautājam – kāpēc, jaunā sieviete parausta plecus un smaida.
Pirms diviem gadiem Ilze devusies peļņā uz Spāniju. Runāt par to viņai vairs negribas, labi, ka tikusi mājās. Kad Ilzei gadās kāds darbs, bērnus pieskata viņas tēvs. Tas pats, kas vienmēr ir dzēris un arī tagad to dara, ja vien ir kas makā. Ilzes vecākais dēls šoruden sāks skolas gaitas, jaunākajam ir trīs nedēļas. Trešo bērnu sieviete gaidījusi, kad viņas pirmais vīrs par vistu zādzību nonācis cietumā. Uz jautājumu, kā tad jutusies, Ilze rausta plecus: “Nekā īpaši. Viņš jau cietumā arī pelnīja.” Šķiet, ka jaunā sieviete, kam no bērnības sveša drošības izjūta, ko var sniegt vecāki, izaugusi to negaida arī no sava vīra pat grūtniecības laikā.
Ilzes pirmais vīrs ir miris, ģimenē ienācis cits vīrietis, kas, pēc Ilzes teiktā, labi izturas ne tikai pret savu pirmdzimto, bet arī pret pārējiem bērniem. Ilze teic, ka drīzumā vīru solot pieņemt darbā, jo viņš apzinīgi un labi strādājot.
Laukos, lai pabarotu četrus bērneļus, šādai ģimenei noderētu gotiņa. “Bet mums nav ne kūts, ne naudas, par ko govi nopirkt,” ar smaidu, kas sarunas laikā nepazūd, atsaka māte, kurai rūpes par bērnu audzināšanu patiesībā jau vēl tikai sākas. Ilze atzīstas, ka dažreiz piezogas bailes, kā viņa tiks galā, jo no savas ģimenes nav mantojusi saprātīgu bērnu audzināšanas pieredzi, nav arī zināšanu. Kā būs, tā būs – tā nav tikai Ilzes, bet daudzu Zizmas ļaužu dzīves filosofija.
Sīkstumu cienot
Tie, kam darba tikuma un uzņēmības dēļ klājas labāk, par zizmeniekiem sliktu nerunā. Kādas saimniecības īpašniece pastāsta, ka tad, kad nedēļu bijusi ārzemēs, šiem cilvēkiem varējusi pilnībā uzticēties. Viss bijis padarīts pēc labākās sirdsapziņas. Arī naudas lietās ar Zizmas ļaudīm viss kārtībā. Viņa atzīst, ka rudens dubļu laikā, redzot vīru no gumijas zābaka izlejam sasmelto ūdeni, rodas cieņa par šā cilvēka sīkstumu. Protams, Zizmā tāpat kā citur netrūkst arī to, kas vienkārši neprot dzīvot citādi, kā vien zogot. Ne jau mantrausība liek, piemēram, dzērumā aizdzīt svešu traktoru un ar to iegāzties grāvī. Sava veida stils un azarts. Katrs taču esam uz kaut ko traku spējīgi.
Olgas Sergejevas cīņas spars
Sociālā darbiniece Marita Grantiņa ir ass, ap kuru griežas maznodrošināto ģimeņu iespējas. Viņa neaizmirst atgādināt savlaicīgi iesniegt nepieciešamos dokumentus brīvpusdienu piešķiršanai skolēniem, citām sociālās palīdzības formām. Redzams, ka vēlas katru savu pagasta iedzīvotāju atbalstīt, atrast labo. Ne vienmēr tas izdodas. Smagākais gadījums sociālās darbinieces praksē ir Olga Sergejeva. Bērnu pabalstos šī māte saņem septiņdesmit deviņus latus un divdesmit santīmu mēnesī. Pabalsta nauda visbiežāk “satek” pudelē. Viņu satiekam agresīvu, runāt sieviete nevēlas. Lai parādītu, ka viņas sociālā taisnīguma izpratne ir atšķirīga, krata savu saulē iedegušo stiegro dūri pret ikvienu, kas, kā Olgai šķiet, varētu apdraudēt viņas brīvību. Sergejevas bērni skolu labprāt neapmeklē. Un kāpēc lai to darītu, ja lamas un alkohols ir vienīgās dzīves kvalitātes, kas saņemtas no pašu mammas – pirmās mīlestības nesējas, pirmās, kas pastāsta par labo un ļauno, pirmās, kas mazajam cilvēkam nozīmē pasauli. Klases audzinātāja sen vairs nevēršas pie mātes un ziņojumus par Sergejeviem nodod pagastam. Bērni skolā nenāk mēnešiem. Viens no dēliem – Aleksandrs – ziemas brīvdienas pagājušajā mācību gadā bija paildzinājis līdz pat aprīlim. Kāda no Sergejevas meitām raksta paskaidrojumu: “Skolā neeju, jo vācu bērnu. Nākošo otrdien būšu. Septīto klasi pabeigšu.”
Dažādas grūtības
Lai būtu gaišāks tonis šīspuses lauku cilvēka portretā, “Ziņas” apmeklēja Sīļu ģimenes saimniecību – pagasta prieku un lepnumu. Velga Sīle ir pārliecināta, ka, sakārtojot ekonomiku valstī, mainītos arī morālais klimats. Tam kāds var piekrist un kāds nepiekrist. Trūkums nav sinonīms pagrimumam, tomēr, visticamāk, nabadzība bieži to veicina. Vai uz darba tikumu un morāli var cerēt pirms vai pēc ekonomiskās augšupejas – tāds ir jautājums, uz kuru var atbildēt tikai teorētiski.
Un vēl – netikām gudri, kam dzīvot grūtāk – tam, kas atbild par kārtīgas saimniecības apsaimniekošanu, vai tam, kas paļaujas uz pabalstiem, viņa majestāti Gadījumu un pagasta transportu. Bet viena lieta ir pavisam skaidra – ja valstī bērni dzimtu tā kā Zizmā, Latvijas demogrāfiskā situācija uz papīra izskatītos visai stabila.
