Pārdomas un vēlēšanos diskutēt izraisīja divu zinātņu doktoru – Dagņa Dubrovska un Oskara Keiša – raksti par mežsaimniecību «Zemgales Ziņu» janvāra nogales numuros.
Cilvēka iestādītais kociņš vai no vecā koka saknes izdīgušais mazulītis izcirtumā tikai līdz kādiem 10–15 gadiem mazliet jāapčubina, pēc tam augs griezdamies pats savā nodabā, līdz sasniegs cērtamā koka vecumu vai caurmēru. Un tad tikai motorzāģi rokā un atvērtu naudas maciņu pie jostas! Manis tikko pausto ar skaitļiem pierāda D.Dubrovskis: Latvijas mežos ikgadējais koksnes pieaugums ir apmēram 25 miljoni kubikmetru, no kuriem izcērtam vidēji 12 miljonu kubikmetru gadā; tā ka nākotne rādās skaista un rožaina. Taču diezgan intensīvi izcērtam pieaugušās – 80–100 gadu sasniegušās – mežaudzes, īpaši netuvojoties pāraugušām apsēm mitros augšanas apstākļos. Vai tomēr neaptrūks cērtamā meža?
Pagājušajā rudenī, iebraucot Vidusdaugavas mežsaimniecības Ērberģes iecirknī uz mirkli apmulsu. Jaukā, līdzenā meža ceļa abās pusēs, cik vien tālu acs spēja saskatīt, pletās kailcirte. Šis skats mani šokēja, tādēļ, nonācis mājās, uzreiz izvilku no grāmatplaukta sevis paša uzrakstīto mežierīcības mācību grāmatu, ko izdeva 1985. gadā. Tajā lasu: pastāv meži ar aizsardzības funkciju – lieguma joslas gar republikas nozīmes dzelzceļiem un autoceļiem.
Nu labi – tas bija tolaik, kad pastāvēja iedalījums meža grupās. Kas tad būtiski mainījies?
Vēl manā rakstāmgaldā guļ rūpīgi nolikti ar Vjačeslava Dombrovska un Laimdotas Straujumas parakstiem apstiprināti Ministru kabineta «Noteikumi par koku ciršanu mežā», kas stājās spēkā 2013. gada 1. janvārī. Tajos rakstīts: maksimālā kailcirtes platība sausajos meža augšanas apstākļu tipos – pieci hektāri, mitrajos – divi hektāri; ja sausajos meža apstākļu tipos uz katra cirsmas hektāra atstāj 20 sēklas ražojošas priedes, tad cirsmas platību var palielināt līdz 10 hektāriem.
Tas nozīmē – ja meža sīkākajā saimnieciskajā vienībā kvartālā (vidējā platība 25 hektāri) ierīko divas kailcirtes, tad kvartāls ir nocirsts pilnībā.
Par sēklas priežu atstāšanu. Strādājot Meža fakultātē, vairākkārt aicināju studentus savos bakalaura darbos izanalizēt sēklas koku atstāšanas efektivitāti. Nesaņēmu nevienu piekrišanu, tādēļ uzdrošinos izteikt šaubas, cik no sēklām izaugušo priedīšu paliks pēc sēklas koku kādreizējās mehāniskās izvākšanas no izcirtuma.
Ja neiedziļinās šajās niansēs, tad atliek piekrist D.Dubrovska secinājumam, ka Latvijas meži ir un būs arī pēc daudziem gadiem.
Ko par šo lietu saka O.Keišs? Viņš savu atziņu paušanu sāk ar tautasdziesmu par ozolīti, zemzarīti, kas nezin kāpēc aug lejiņā. Varu piebilst, ka savā gandrīz piecdesmit gadu garajā pedagoģiskajā darbībā un reālajā mežu taksēšanā neesmu saskāries ne ar vienu gadījumu, kad būtu projektēti vai izcirsti kalniņā vai lejiņā augoši ozoli.
Jāpiekrīt O.Keišam par putnu ligzdu bojāšanu vai iznīcināšanu mežizstrādes laikā. Jā, grēkojam! Bet par meža ciršanas saistību Latvijā un zinātnisku rakstu skaitu starptautiskos izdevumos gan jāsecina – tas ir no citas operas.
Neatkarīgi no D.Dubrovska un O.Keiša rakstiem pēc Sēlijas mežos redzētā devos pie Jelgavas mežsaimniecības izpilddirektora Jura Jumīša noskaidrot, vai arī Jelgavas apkārtnē kvartālus izcirtīsim divos piegājienos. Te stāvoklis bija kardināli atšķirīgs: J.Jumīša plānošanas dienests visu meža apsaimniekošanu piecu gadu periodam bija sakārtojis galvenajā cirtē (t.i., kailcirtē), krājas kopšanas cirtēs un bojāto koku cirtē. Aprēķiniem atbilstošās cirsmas bija redzamas datora ekrānā, un to platības nepārsniedza četrus hektārus. Tas nozīmē, ka gan man, gan jums, lasītāji, turpmākajos gados nebūs jāizmazgā acis, lai saskatītu meža izcirtuma tālāko malu.
Savas pārdomas par mežu izmantošanu Latvijā vēlos noslēgt ar dažām meža taksatora Mārtiņa Dāboliņa atziņām («Ceturto daļu pieauguma nograuž», «Latvijas Avīze» 29.12.2014.). M.Dāboliņš ievērojams ar to, ka savā taksatora mūžā esot nostaigājis tik kilometru, cik garš ir ekvators ap zemeslodi. Kas tad sāp M.Dāboliņam? Tas, ka Valsts meža dienests atbalsta zaļo aktivitātes, kuri sludina apšu un pāraugušu bērzu atstāšanu izcirtumos, kas savukārt strauji nokalst un vētru laikā nolūst, tādējādi traucējot jaunaudžu izkopšanu.
Vērā ņemama ir atziņa, ka Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā gan ūdenstilpēm ir aizsargjoslas, kurās bebri (ap 500 tūkstošiem īpatņu visā Latvijā) nograuž vai noslīcina ap pieciem miljoniem kubikmetru koku ik gadu.
Tādas, lūk, ir Sēlijas mežu un Zemgales mežsaimniecības apmeklējumu atziņas, papildinātas ar Ministru kabineta «Noteikumiem par koku ciršanu mežā» lasīšanu.
Secinājums: mežs aug, mēs cērtam un ceram, ka tā notiks arī (vismaz) tuvākajā nākotnē. ◆
Pēteris Skudra, mežzinātņu doktors
