Sandra (25), sabiedrisko attiecību speciālisteKad pirms mēneša uzzināju par savu atlaišanu, nākamajā rītā nemaz negribējās celties no gultas un iet uz darbu. Bija pārņēmis totāls motivācijas trūkums. Šī ir pirmā reize, kad man uzteic darbu, nevis es pati «aizlaižos» pēc labākām iespējām. Jutos kā izmantota un nevajadzīga. Šī sajūta nav pazudusi arī tagad. Liekas – ja bez manis tikpat labi var iztikt, tad kāpēc gan šajā iestādē ieguldīju savas spējas, laiku un entuziasmu? Godīgi sakot, censties un piepūlēties šīs organizācijas labā vairs negribas it nemaz.Man tika dota izvēle – parakstīt līgumu un darbu pamest pēc mēneša (kas nozīmētu, ka jau patlaban varētu būt bezdarbniece) vai arī mainīt līguma saturu un aizstāt kolēģi, kas ir dekrēta atvaļinājumā. Izvēlējos otro, kas paredz, ka aptuveni pusgadu vēl noteikti varu strādāt un saņemt algu. Šis variants šķita izdevīgāks, jo zinu, ka vēl kādu laiku būs stabili ieņēmumi un varēšu turpināt kredīta atmaksu. Bet, kad no bērnu kopšanas atvaļinājuma atgriezīsies kolēģe, būs jāpieņem jauni izaicinājumi. Diemžēl jāatzīst – nākotne mani biedē, jo vēl nesen biju priecīga, ka esmu veiksmīgi atradusi stabilu darbu ar labiem ienākumiem.Manuprāt, vadība, izmantojot savu plašo kontaktu loku, varēja painteresēties par iespējām un vakancēm citās iestādēs, ja pirms tam sacīja, ka esmu čakla un nepieciešama darbiniece. Diemžēl to neviens neizdarīja, pat neiedomājās, piemēram, palūgt manu CV, lai nosūtītu saviem paziņām.Kristīne, lietvedeLielajā darbinieku kopsapulcē uzzināju, ka arī es esmu starp desmit «laimīgajiem», kam jāmeklē jauns darbs. Likās, ka pēdējais mēnesis būs vieglāks. Pirmajās dienās šķita – kolektīvs kļuvis mīļāks, varējām dalīties sajūtās, nākotnes pārdomās, piedzīvotajā. Diemžēl šis laiks pagāja ātri un ļoti jūtami iestājās jauna fāze – drūma un nospiedoša atmosfēra. Atlaistie sāka apjaust, ka šajā situācijā darbu atrast ir tikpat kā neiespējami, ja vien nevēlies strādāt par degustāciju konsultantu kādā lielveikalā. Katrs pievērsās savām problēmām, savus pienākumus veica, lieki nerunājot. Bija zudis agrākais pozitīvisms un prieks satikt kolēģus, darīt savu darbu. Tāpēc arī ģimenes un draugu pulkā nespēju būt dzīvespriecīga. Vēl palikusi tikai viena nedēļa, un desmit izvēlētie pametīsim kolektīvu. Prieks, ka kaut nedaudz atgriezies dzīvesprieks, kopības izjūta, jo patiešām gribas šo darbavietu atcerēties ar labām atmiņām.
