Mana kādreizējā studiju biedra Mārtiņa Rocēna stāsts
Es esmu Mārtiņš Rocēns – diplomēts kokapstrādes inženieris; tādu vārdu man devis tēvs, tāds ierakstīts pasē, un tur nu neviens neko nevar padarīt. Bet, kamēr inženieris vēl nebiju, studēju akadēmijas mežsaimniekos un tur sastapos ar topošo meža inženieri Jāni Brenci, kuru gan studentu aprindās sauca tikai par Fuksi.
Fukši, kā tas zināms no studentu korporāciju statūtiem, kādreiz bijuši studentijas zemākā klase – kandidāti iekļūšanai korporantos, vecāko biedru – krāsnešu – pakalpiņi: dzīru galdu klājēji, alus pienesēji utt. Kādēļ tad Brenču Jānis bija izpelnījies it kā nievājošo fukša vārdu, ja mana stāsta laikos korporācijas bija aizliegts pat skaļi pieminēt? O, Jānis bija spilgta personība! Studēt viņš bija sācis jau pirms gadiem septiņiem astoņiem – vispirms kokapstrādi, tad, izdienējis armijas gadus, izmēģinājis spēkus mežizstrādes studijās un tikai pēdējā laikā atradis sirds aicinājumu mežsaimniecībā. Jānis bija spējīgs un apdāvināts students. Dažādu puķīšu, krūmu, koku un meža kaitēkļu latīniskie nosaukumi, ar kuriem, iekaldami galviņās, kursabiedri mocījās caurām naktīm, viņam it kā liptin pielipa. Kursadarbus un projektus Jānis noformēja tik ietekmīgi, ka pasniedzēji lika teicamas atzīmes, saturā pat neiedziļinādamies. Turklāt viņš bija sabiedrisks cilvēks: ja fakultātē vai akadēmijā notika kāda «zilā uguntiņa», tikšanās ar māksliniekiem, literātiem vai kas tamlīdzīgs, tur Fuksim noteikti vajadzēja piedalīties. Vēl viņš paspēja iekārtoties par mūsu kopmītnes radiomezgla priekšnieku un vadīja skolēnu ornitoloģijas pulciņu kādā Jelgavas vidusskolā.
Tāda bija Jāņa nodarbošanās ārpus kopmītnes. Bet kopmītnē, ko mūsu dekāns, kuratori un komandante tēlaini dēvēja par studentu otrajām mājām? Arī tur Fuksis bija savs cilvēks. Atlika tikai kādā istabiņā studentiem sapulcēties uz zolītes vai bridža partiju, Brenču Jānis bija klāt kā aicināts; kaut kur svinēja jubileju vai dzēra alu, iemeslu nemeklējot, arī tur Fuksis bija savējais. Vai man vēl jāteic, ka viņam netrūka draugu arī citās fakultātēs? Domāju, tas skaidrs pats par sevi.
Nekādi sirdsdraugi mēs nebijām. Kaut dažādos gados, bijām beiguši vienu vidusskolu, tādēļ mūs varbūt saistīja kopējas puiku dienu atmiņas.
Notikums, par ko vēlos pastāstīt, sākās kādā pirmsjāņu sestdienā. Kursabiedri jau bija devušies vasaras brīvdienās, un plašajā kopmītnē uzturējāmies tikai mēs ar Fuksi: es vēl kārtoju slimības dēļ aizkavējušos mācību parādus, bet, ko darīja Fuksis, nudien neatceros.
«Aiziesim uz melioratoru izlaidumu,» pusdienlaikā ienācis pie manis, Jānis aicināja. «Beidz pazīstami čaļi.» Man iebildumu nebija. Nopirkām puķes, aizgājām uz svinīgo daļu, spiedām paziņām rokas; pēc tam mūs, protams, uzaicināja pie svētku galda – turpat vecajā Hidromeliorācijas fakultātē Svētes ielā.
Līksmojām, kamēr mācību korpusu slēdza, tad pārvietojāmies uz melioratoru kopmītni toreizējā Ļeņina ielā 17. Tur dzīres ievilkās līdz agrai rīta stundai, tikai tad diplomētie inženieri sāka izklīst pa savām istabiņām.
Kādā brīdī pie dzīru galda mēs ar Fuksi bijām palikuši divi vien. Kritiski novērtējām paveikto. Uzkodu šķīvji bija gandrīz tukši, taču alus kanna vēl tikai pusē. «To mēs nesīsim uz savu kopmītni,» Fuksis izlēma. «Uz Jāņiem būs pašā laikā…» Tā arī darījām – ķērāmies katrs pie savas osas un stūrējām pa Ļeņina ielu Driksas tilta virzienā.
Visu nakti bijām brangi dzīrojuši, vai tad kāds brīnums, ka mums krūtīs valdīja dziesmots gars, un, tuvojoties grāmatnīcai, mēs šajā pirmssaullēkta stundā uzrāvām veco ziņģi par studentu, kurš, apkārt ceļojot, prot bez bēdām uzdzīvot – juhaidī, juhaidā. Knapi tikām galā ar pirmo pantu un piedziedājumu, kad no izpildkomitejas izdrāzās milicis. «Kāpēc trokšņojat? Kas jūs tādi? Dokumentus!» likuma sargs uzbrēca. «Mēs ejam mājās no akadēmijas izlaiduma,» Fuksis skaidroja. «Dokumentu nav.» «Uzvārdi!» milicis turpināja uzbrukumu. «Es esmu Brencis, bet tas – mans kolēģis – Rocēns,» Jānis bija sirdsapziņas cilvēks un neko noslēpt negribēja. «Es te dežūrēju, un vest jūs uz iecirkni man nav laika. Ziņošu rektoram. Bet nu – ātri mājās, un lai es vairs nedzirdētu ne skaņas!»
Mums neko vairāk nevajadzēja. Kopmītni sasniedzām mērkaķa ātrumā; es ar pirmo autobusu aizlaidu uz laukiem, lai būtu tālāk no grēka, bet Jānis palika novērot lietas tālāko virzību, par ko vēlāk man arī pastāstīja.
Ziņojums par divu akadēmijas ļautiņu sliktajām izdarībām pirmdienas rītā bija rektoram uz galda. Rektors tajos gados bija akadēmiķis Jānis Vanags, cilvēks, kuru Maksims Gorkijs būtu rakstījis ar lielo burtu – bijušais lauksaimniecības ministrs, kurš sarežģītajos pēckara gados lauksaimniecību bija studējis, cik vien varēdams. Arī kļuvis par rektoru, viņš bija iejūtīgs un saprotošs pret katru lielā kolektīva locekli – sākot ar profesoru un beidzot ar studentu. Taču milicijas ziņojumu rektors nevarēja atstāt neievērotu, tādēļ uzdeva sekretārei sameklēt vaininiekus un izsaukt uz pārrunām. Kadru daļā sekretāre noskaidroja, ka Zootehnikas fakultātē strādā docents Kārlis Brencis, bet mežsaimniekos – docents Andrejs Rozens (milicis, manu uzvārdu pierakstot, bija par vienu burtu kļūdījies). Šiem godātajiem mācību spēkiem tad nu nācās stāties rektora vaiga priekšā.
«Nu, biedri, kā tad tā – rīta agrumā jūs Jelgavā dziedat nepiedienīgas studentu dziesmas,» rektors kauninājis savus padotos.
Abi docenti, viens otru tikai pavirši pazīdami, ilgu laiku neko nebija sapratuši. Tikai pamazām viņi trijatā tikuši skaidrībā par abu mācību spēku patieso nevainību. Rektors nosmējies un turpmāko izmeklēšanu pārtraucis.
Taču šis gadījums, kā jau tas parasti gadās, kļuva zināms arī plašajās studentu aprindās. Kopš tā laika Brenču Jāni neviens vairs nesauca par Fuksi, bet tikai par docentu Brenci.
* * *
P.S. Pirms Latvijas neatkarības atgūšanas mežsaimniecības inženieris Jānis Brencis, strādādams Cēsu rajona Lauksaimniecības pārvaldē, kontrolēja rajona kolhozu un padomju saimniecību mežu apsaimniekošanu. ◆
